Ja Latvijā kādam politiskajam spēkam būtu jāpiešķir piedzīvojumiem bagātākās un pašiznīcinošākās partijas tituls, uz to stabili (ne tikai ievērojamā gadu skaita dēļ) varētu pretendēt Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
Ja Latvijā kādam politiskajam spēkam būtu jāpiešķir piedzīvojumiem bagātākās un pašiznīcinošākās partijas tituls, uz to stabili (ne tikai ievērojamā gadu skaita dēļ) varētu pretendēt Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Pagātnē pārdzīvojusi neskaitāmus iekšējus kašķus (tajā skaitā ar partijas rindas vēlāk atstājušajiem “socsmagsvariem” Baldzēnu un Ādamsonu), šķēlusies un atkal apvienojusies, bet visi skandalozākie notikumi gandrīz vienmēr centrējušies ap partijas odiozāko personību, ilggadējo LSDSP līderi un kādreizējo “stūra mājas” darbinieku Juri Bojāru.
Inteliģentais, bet manierēs dažbrīd prastais politiķis sev regulāri pievērsis uzmanību kā populistisks līderis ar tirāna metodēm, bez īpašām ceremonijām un paša propagandētās demokrātijas izpausmēm kopējās sanākšanās, neļaujot izteikties partijas biedriem un no pasākumiem izraidot žurnālistus, neievērojot etiķeti un baltā uzvalkā ierodoties uz pieņemšanu pie valsts pirmās personas, sparīgi prezentējot apjomīgu paša sarakstītu un pretrunām šaustītu darbu, dēvējot to par potenciālo valsts konstitūciju…
Nesen LSDSP domes sēdē īsi pirms drīzumā paredzētā partijas kongresa Bojārs tēvs atkal pamanījās parādīt savu labi zināmo vadības stilu “partija zem tupeles”. Jau pagātnē ne reizi vien pieredzēts, ka partijas ierindas biedru vidū briest neapmierinātība ar Bojāra vadīšanas manieri, vairākkārt LSDSP iekšienē runāts par nepieciešamību partijas līderi nomainīt. Liktenis lēma, ka džentlmenisku vienošanos par nesēšanos priekšsēža krēslā parakstīja kā pats profesors, tā arī daži viņam “neērti” uz partijas vadoņa lauriem pretendējoši kandidāti, tomēr Bojārs lapsas viltībā pārspēja visus pārējos.
Smalkā klaunādē apvedis ap stūri savus potenciālos konkurentus uz partijas līdera amatu, profesors ar čekista rūdījumu, pretēji iepriekš paustajam, paziņoja, ka no partijas līdera posteņa atkāpsies tikai pēc domes lēmuma, un nekavējās parādīt durvis sēdi apmeklējušajiem plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Līdz ar pēdējiem pamatīgi samulsa arī, saudzīgi sakot, piemānītie Bojāra līdzgaitnieki.
Par politiskā spēka vadību vēl būs jālemj partijas kongresā, taču jau tagad acīmredzams ir vēl kāds “defekts”, proti, kopējas vīzijas trūkums par turpmāko virzību, uz ko nepārprotami norāda viena no pēdējām intervijām ar bijušo Tautas frontes aktīvistu Daini Īvānu. No kādreizējā neatkarības cīnītāja sacītā tā arī neizkristalizējas, ar ko LSDSP tālākajā politiskajā darbībā būtu pa ceļam. Īvāna kunga variācijas atgādina staipīgu bikšu gumiju, tiek pieļauta gan jau senāk apspriestā iespēja tuvināties ar sociālistiem tuvu stāvošo apvienību “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, gan arī sadarbība ar “sociķu” absolūto pretpolu Tautas partiju.
Pēc šādas nākotnes perspektīvu interpretācijas LSDSP potenciālais elektorāts, jāpieļauj, ir novests absolūtā neziņā, jo iepriekš kaldinātās idejas jau krietnu brīdi nav pat vairs otrā plānā, bet ievērojami tālāk. Turklāt papildu vēlētāju uzticību nevairo arī partijas iekšējās nesaskaņas, kas arvien no jauna liek uzdot jautājumu – kurp gan dodas LSDSP?
Lai arī vēsture nezina pārāk daudz gadījumu, kad partijas līderis kļūst par tās kapraci, nu jau puslīdz droši ir skaidrs, ka, pateicoties Bojāram, LSDSP kļuvusi par politisko kamikadzi, kas labākajā gadījumā lemta vien nīkuļošanai.
Savukārt, ja par vienu no sociāldemokrātu pamatidejām allaž tikusi uzskatīta solidaritāte, tad tagad jāatzīst, ka partijā no tās nav atlicis nekas, ja vien neskaita tādu sociāldemokrātijas paveidu kā paša profesora fanu pulciņa iekšpartejisku apvienošanos “zem Bojāra tupeles”.
