«Vai mēs varētu satikties pulksten pusčetros? Tad es labāk varēšu izrādīt saimniecību,» lietišķi teic Jānis Mālkalns. Viņam aprīlī apritēs trīspadsmit gadu, taču jau tagad skaidrs, ka savu dzīvi saistīs ar laukiem.
“Vai mēs varētu satikties pulksten pusčetros? Tad es labāk varēšu izrādīt saimniecību,” lietišķi teic Jānis Mālkalns. Viņam aprīlī apritēs trīspadsmit gadu, taču jau tagad skaidrs, ka savu dzīvi saistīs ar laukiem. Un kā nu ne – Jānis zina, ka omes Marijas Vilimas saimniecība “Jānīši” paliks viņam, bet mammas Ināras 1993. gadā dibinātie “Blūdži” – brālim Gintam Endijam.
Jaunajā puisī nav ne miņas no pusaudžu vieglprātības. Viņš zina, kas saimniecībā darāms tuvākā un tālākā laikā, zina, kādas tehnikas vienības vēl būtu nepieciešamas, lai darbi ritētu bez aizķeršanās, zina, ka drīz jābrauc pēc kāpostu lapām, jo govis tās būs notiesājušas. Kad Jānim vaicāju, vai negribas laiku pavadīt kopā ar draugiem, nevis domājot par lauku darbiem, Jānis atbild īsi: “Nē, jo es dzīvē daudz ko sasniegšu.” Reizēm viņš gan labprāt uzspēlē hokeju, bet pārējo laiku velta saimniecībai.
Saimniecības lietas
Jāņa vecvecāki zemnieku saimniecību Sesavas pagastā dibināja 1997. gadā un nosauca par godu mazdēlam – “Jānīši”. Pašlaik 27,7 hektāri zemes ir īpašumā, bet 75 hektārus viņi nomā. “Jānīšos” tiek sēti mieži, ziemas un vasaras kvieši un zālājs. Savulaik laukā dižojās arī cukurbietes, taču no šīs kultūras audzēšanas pirms pāris gadiem saimnieki atteicās, jo nebija pašiem savas tehnikas. Tagad, vērojot peripetijas ap cukura nozari, domā – labi, ka tā.
Saimniecībā galvenokārt nodarbojas ar piena lopkopību un cūkkopību. Cūkkopība izvēlēta tāpēc, ka M.Vilima kolhozā “Avangards” bija zootehniķe un par cūkām zina visu, turklāt mazie rukši ir viņas sirdslieta. Govis tiek turētas tādēļ, lai būtu piens, kas sivēniem ļauj izaugt spēcīgākiem, savukārt to, kas paliek pāri, nodod akciju sabiedrībai “Bauskas piens”, ar ko saimniece ir ļoti apmierināta. Viņa “Jānīšos” kārto arī “papīru lietas”, taču pārējos darbos neaizvietojams palīgs ir mazdēls.
Arī par iztikšanu galva nav jālauza – katru mēnesi tiek pārskaitīta nauda par pienu, kūtī ir rukši, kurus var pārdot, gaļa, piens, sviests, krējums un siers galdā ir vienmēr.
Sapnis par tiesībām
J.Mālkalns stāsta, ka “Jānīšu” lopu ēdienkarte ir ļoti daudzveidīga. Tiek izbarots siens, milti, kāpostlapas, skābbarība, arī biešu graizījumi. Taču visvērtīgākās esot drabiņas, kas tiek vestas no alus darītavas. Mazais saimnieks novērojis – kopš uzturā parādījusies vērtīgā barība, govis dod daudz vairāk piena.
Ināra atceras, ka bērnībā Jānis bija pārliecināts, ka ar laukiem dzīvi nesaistīs, taču kādu dienu, mājās pārradies eļļainu muti un rokām – ar opi remontējis traktoru –, lepni paziņojis, ka būs zemnieks. Kopš tās dienas neviens darbs saimniecībā nenotiek bez viņa ziņas. “No rītiem uz kūti iet ome, vakaros palīdzu arī es,” Jānis stāsta – lai pabarotu lopus un izslauktu govis, nepieciešamas kādas divas stundas, taču, ja palīgos atnāk mamma un mazais brālis, to var izdarīt ātrāk. Visus darbus gadījies paveikt arī vienam. “Zinu, kas jādod ēst cūkām, kas – teliņiem un govīm. Māku slaukt govis – ar aparātu tas nemaz nav grūti –, smagākais darbs ir mēslu mēšana, jo tas jādara ar rokām, taču arī pie tā jau esmu pieradis,” viņš gan neslēpj, ka vairāk patīk tehnika, īpaši traktori, tādēļ ar nepacietību tiek gaidīta sešpadsmitā dzimšanas diena, kad varēs iegūt traktorista tiesības.
Ar traktoriem Jānis “saslima”, kad, braucot pakaļ zālei, opis atļāvis piesēsties pie stūres. “Man iepatikās, un tā lieta aizgāja,” teic mazais saimnieks. Mamma atceras, ka pirmā lielā stūrēšana bijusi akmeņu novākšanas talkā, toreiz gan traktors pa lauku līkumojis krustu šķērsu, taču tagad bez Janča apsviedīguma būtu grūti iztikt.
Opīša rūdījums
Nu jau būs otrais pavasaris, kad zeme “Jānīšos” jāapstrādā bez opīša padoma, jo viņš uz brašo saimnieku noraugās no debesīm. “Opis man bija vislabākais draugs un padomdevējs,” mazliet domīgi atklāj Jancis un neslēpj sarūgtinājumu par to, ka tik daudz kas palika neapgūts. “Viņš man iemācīja pļaut, braukt ar traktoru, šļūkt zemi, taču art un sēt būs jāmācās pašam.” Jānim mazliet žēl, ka dažreiz vectēva padomā neieklausījās un uz vēlāku laiku atlika viena otra darba apgūšanu, taču tāpēc jau siens nepalika uz lauka un graudi nenokulti. Tagad Jancis omei kļuvis par vēl lielāku palīgu. “Mums nav pašiem savas preses, tāpēc siena laikā gāju pie “Ivullu” saimnieka Ulda Caunes un lūdzu, lai palīdz ar tehniku. Viņš tikai pajautāja, vai siens savālots, un jau pēcpusdienā ķīpas krāvām kūtsaugšā,” lietpratīgi skaidro Jānis un piebilst: “Arī graudu kulšanu noorganizēju pats un ziemā kopā ar vīriem strādāju mežā. Agrāk to darīja opis, es tikai palīdzēju.”
Jāņa lielākais lepnums ir traktors JMZ, kas nopelnīts paša spēkiem. “Jānim bija desmit gadu, kad viņš omei un opim paziņoja, ka nopircis traktoru. Septiņdesmit latu, ko bija sakrājis, atstājis kā rokas naudu, pārējo apsolījis atdot rudenī,” atceras Ināra, un Jānis prātīgi piebilst, ka traktors saimniecībā nekad nav lieks un tas esot bijis labs darījums. Mamma stāsta, ka kopš tā laika dēlam ir svarīga apziņa, ka viņam kaut kas pieder. Pašlaik par savām viņš sauc trīs pienīgas govis – Plūmi, Midu un Rotu –, trīs ražīgas sivēnmātes, ņipru telīti Mūsu un bulli, kuram dots vārds Dižais.
Nākotnes vīzija
Sējas laiks vairs nav aiz kalniem, un Jānis zina, ka šogad vairāk jāsēj auzas un plašākas ganības, jo ēdāju kļūst aizvien vairāk. Turklāt pavisam drīz tiks apjumta jaunā kūts, kas ļaus izmitināt vēl vairāk lopu. “”Jānīšos” turpinās nodarboties ar cūkkopību, jo par sivēnmātēm var dabūt subsīdijas, un lopkopību – turēs govis, baros buļļus, ko arī subsidē valsts,” Jāņa teikto papildina mamma.
Jo dienas, jo vairāk Jānis apjauš, ka saimniekošana būs viņa ziņā. “Atkāpties vairs nevar,” lietišķi nosaka topošais zemnieks un stāsta, ka pēc skolas nodomājis mācīties Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā. Ko tālāk – laiks rādīs, taču plāni viņam ir grandiozi. “”Jānīšus” varētu apvienot ar “Blūdžiem”, nodibinot saimniecību “Gija” – brāļa un mana vārda pirmie burti –, tad mēs varētu saimniekot kopā, jo būtu vairāk zemes. Mans sapnis ir kļūt tik lielam zemniekam, kāds ir U.Caune. Kāda viņam tehnika!” sajūsmu neslēpj Jānis un atklāj, ka vislielākais prieks ir par to, ka “Ivullu” īpašnieks nav lepns. “Vienmēr, kad satiekamies, viņš man, mazam puikam, pajautā, kā veicas saimniekošanā. Gribu būt tāds saimnieks,” nosaka Jancis.
Par vecāko dēlu mammai viss ir skaidrs, taču aug arī Gints Endijs, kas tāpat kā mazotnē Jānis ietiepīgi apgalvo, ka laukos nepaliks. Taču – kas zina. Varbūt brāļa aizrautība domas liks mainīt un pēc pāris gadiem “Ziņas” rakstīs par zemnieku saimniecību “Gija”, kurā apzinīgi saimnieko brāļi Mālkalni.
