Laikos, kurus dažs dēvē par padomju okupāciju, bet daļai tie tomēr bija zaļās jaunības gadi, par ārvalstu tūristiem tika stāstīts gana daudz visvisādu brīnumstāstu.
Laikos, kurus dažs dēvē par padomju okupāciju, bet daļai tie tomēr bija zaļās jaunības gadi, par ārvalstu tūristiem tika stāstīts gana daudz visvisādu brīnumstāstu. Patiess vai ne, bet klīda nostāsts, ka, atgriežoties savā dzimtajā stihijā – kapitālismā –, visus, kas ar prāmi Helsinkos ieradušies no Tallinas, sagaidījis milzīgs plakāts. Uz tā angļu mēlē bijis rakstīts: “Welcome to the soft paper and orange juice”. Citiem vārdiem sakot, padomju trūkumu piedzīvojušie nabaga tūristi beidzot būs nokļuvuši atpakaļ pie mīļotā mīkstā tualetes papīra rūpīgi sagriezto avīžu vietā un nekur padomijā neatrodamās svaigi spiesto apelsīnu sulas. Cik šajā stāstā taisnības, Dievs vien zina. Tolaik “attīstītā sociālisma” nabadzībā bija ierasts pasmaidīt par izlepušo rietumnieku tiekšanos pēc, padomjzemes iedzīvotājuprāt, pārliekā komforta un grūti maināmiem ieradumiem. Pagājuši tikai pārdesmit gadu, un situācija, kādā esam nokļuvuši paši, liek atcerēties šo stāstu, tikai nedaudz citādā kontekstā.
Var jautāt – cik daudz un ko mēs katrs esam gatavi upurēt tādēļ, lai dzīvotu tādā šodienas tehnisko iespēju piedāvātā komfortā, par kuru no savas kabatas spējam maksāt. Mēģinot iebilst, ka šodienas vidējais Latvijas iedzīvotājs spējīgs apmaksāt vien teju vai salmu būdiņu, maizes riecienu un avota ūdeni, būsim melojuši, cits citam acīs skatoties. Tātad pie zināma komforta esam pieraduši, un to palīdz nodrošināt tautsaimniecības nozare, kuru sauc par enerģētiku. Tās alfa un omega ir elektroenerģija. To mēs patērējam vairāk nekā saražojam. Tāpēc jo interesantāk būs pavērot, cerams, ne pārāk tālas nākotnes diskusiju gan enerģētikas speciālistu vidū, gan arī daudz plašākā sabiedrībā, lai mēģinātu atbildēt uz jautājumu: kādā virzienā jau netālā nākotnē ar eletroenerģiju nodrošināsim savas ikdienišķās vajadzības.
Bagātu palu ūdeņu gados Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde spēj saražot elektrību pat tik daudz, ka varam to eksportēt. Turklāt tā pašlaik ir vislētākā. Tikai palu laiks ir daži mēneši gadā. Laba tiesa elektroenerģijas tiek importēta no Ignalinas atomelektrostacijas, un tas maksā jau nedaudz vairāk. (Jāpiebilst, ka minētā atomelektrostacija jāslēdz līdz 2010. gadam.) Seko Igaunijas ar degslānekli darbināmās termoelektrostacijas, kuru produkcija jau ir teju uz pusi dārgāka nekā lietuviešiem. Un praktiski tas arī viss. Nedz tuvākā, nedz tālākā perspektīvā pārāk lielas iespējas stiprināt pašmāju energoapgādes neatkarību speciālisti nesola. Projekta stadijā ir elektropārvades kabelis no Somijas uz Igauniju, un kā akcionārs tajā līdzdarbojas arī mūsu “Latvenergo”. Skaidrs, ka cena, kas par šo elektroenerģiju būtu jāmaksā, nebūs tā zemākā. Savstarpējos kašķos iestigusi ideja par to, kurā vietā varētu būvēt termoelektrocentrāli, kas izmantotu ogles. Runas par mazajiem “hesiem”, vēja izmantošanu vai saules gaismas iejūgšanu elektrības ražošanā tuvākajās desmitgadēs ir pārāk nenopietnas. Tikpat nenopietni prognozēt plašu vietējās koksnes izmantošanu. Ekonomiskie aprēķini pierādījuši, ka tā iespējams atrisināt tikai vietējās siltumapgādes vajadzības. Vest koksnes šķeldu tālāk nekā pārdesmit kilometru līdz sadedzināšanas vietai būtu ekonomiskā analfabētisma izpausme.
Visai negaidīti klajā nākuši visu triju Baltijas valstu premjerministri, vienojoties par Ignalinas atomelektrostacijas rekonstrukciju. Taču tas varētu notikt ne ātrāk kā 2015. gadā. Atliek vien secināt, ka pašlaik esam visai pamatīgas dilemmas priekšā – kuru variantu izvēlēties. Atgriežoties pie sākumā minētā stāsta par izlepušajiem rietumu tūristiem, jāsecina, ka šādā stāvoklī esam nonākuši paši. Ko tad galu galā esam gatavi ziedot, lai saglabātu komfortu, pie kura jau pierasts?
