Vakar jaunceltajā «Arēnā Rīgā» uzstājās pianists Ričards Klaidermans. Neliekuļosim, ikvienam kurš apmeklēja šo koncertu, sirdī ietrīsējās kas sentimentāls, tāds, par ko nebūtu jākaunas.
Vakar jaunceltajā “Arēnā Rīgā” uzstājās pianists Ričards Klaidermans. Neliekuļosim, ikvienam kurš apmeklēja šo koncertu, sirdī ietrīsējās kas sentimentāls, tāds, par ko nebūtu jākaunas. Jo īpaši tas sakāms par jaukāko, labāko un cēlāko cilvēces daļu – sievietēm. Kad pianists uzzinājis, ka Rīgā uzstāsies 7. marta vakarā, viņš sacījis, ka ir priecīgs koncertēt tieši šajā datumā – dienu pirms 8. marta. Koncertturnejas organizatoriem šāds komentārs šķitis nedaudz dīvains, un uz jautājumu, kā Klaidermans zina par Sieviešu dienu, viņš atbildēja: “Es daudz uzstājos Eiropā, tāpēc arī zinu par šiem svētkiem un to svinēšanu. Esmu laimīgs, ka personīgi varēšu sveikt jūsu sievietes svētkos.”
Tikmēr mēs mīļajā tēvzemē tā arī neesam “padsmit” gados tikuši skaidrībā, kas mums ir šis datums un kāda ir sievietes loma sabiedrībā. 8. martu, kad daudzās valstīs tiek atzīmēta Starptautiskā sieviešu diena, diskreditēja padomju sistēma, nereti pārvērsdama to par vispārēju iedzeršanu darbavietās ar simbolisku sieviešu sveikšanu izdiedzētu tulpju izskatā. Neviens nezināja, ka 1857. gada 8. martā Ņujorkas tekstilrūpniecības strādnieces devās ielās, lai paustu protestu pret zemajām algām un 14 stundu darba dienu. 1908. gada 8. martā Ņujorkas sociāldemokrātiskā sieviešu organizācija rīkoja masveida mītiņu, kura pamatdoma bija aizsargāt sieviešu tiesības. Ielās devās tūkstošiem sieviešu, kuru prasības bija lielāka darba alga, bērnu darba aizliegums, kā arī balss tiesības vēlēšanās. Pēc gada ASV sociālistiskā partija paziņoja par jaunajiem svētkiem – Nacionālo sieviešu dienu. Bet vēl pēc gada 2. sieviešu sociālistu konferencē Klāra Cetkina piedāvāja pasludināt šos svētkus par starptautiskiem un ik gadu atzīmēt to kā “Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu cīņā par ekonomisko, sociālo un tiesisko vienlīdzību”. Eiropā “sieviešu svētkus” svin kopš 1911. gada. 1977. gadā ANO pieņēma rezolūciju nr.32/142, kurā izteica vēlmi, lai visas valstis 8. martu – par godu cīņai par sieviešu tiesībām – pasludina par svētkiem.
Tiktāl vēsture un fakti. Konkrēti, šajā brīdī daudzām mūsu sievietēm (un ne tikai) būtu interesanti palūkoties acīs tiem visu sasaukumu Saeimas deputātiem, kuri gadu gadiem ilgušajos strīdos par 8. martu tā arī nav spējuši tikt skaidrībā, ko viņiem nozīmē šis datums. Ne mazāk skarbi vārdi jāvelta visu līmeņu un virzienu sabiedrības dzīves izzinātājiem un skaidrotājiem, vēsturniekiem un medijiem, kas neko vairāk kā nožēlojamus šļupstus par kaut kādu padomju okupācijas pieminēšanu nav bijuši spējīgi izdvest.
Tikpat skarbus vārdus gribas veltīt tām mūsu valsts sieviešu organizācijām, kuras vārdos cīnās par sieviešu līdztiesību ģimenē un sabiedrībā. Jājautā, ko jūs visas kopā un atsevišķi esat darījušas šos garos gadus, lai no 8. marta noņemtu dažādo ideoloģiju uzspiestās muļķības. Ko esat darījušas, lai to attīrītu no duļķēm, ko 8. martam uzkleksēja padomiskā liekulība. Mīļās sieviešu līdztiesības cīnītājas – visas kārtis jūsu rokās. Atrunas par to, ka maija sākumā tiek godāta sieviete māte šoreiz būs nevietā. Ne visas daba aplaimojusi ar šo svētību – būt mātei. 8. martam ir gluži cita nozīme un ideja. Atliek vien cerēt, ka nākamās Saeimas deputāti bez šķebinošas liekulības spēs sev pierādīt, ka sieviešu patiesa līdztiesība nav domāta tikai tribīnei. Tikmēr lai labāk skan Ričarda Klaidermana spēlētās melodijas. Viņam 8. marts nozīmē kaut ko skaistu, saudzējamu un ideoloģiskām putām neaptraipītu datumu.
