(Turpinājums, sākums 4. marta numurā). No Pērnavas mūsu ceļš veda uz Potsi ostu. Kuģošanas sezonā no turienes uz Kihnu iet prāmis, bet tagad ziemā – ledus ceļš.
(Turpinājums, sākums 4. marta numurā)
No Pērnavas mūsu ceļš veda uz Potsi ostu. Kuģošanas sezonā no turienes uz Kihnu iet prāmis, bet tagad ziemā – ledus ceļš. Atklāti sakot, jūtot, ka tuvojas jūra (par to aiz automašīnas loga liecināja vēja sačemurotas priedītes, kadiķu krūmi), vēderā kaut kas kņudēja. Kāds nu būs jūras autoceļš? Visbeidzot aiz saulē izkaltušu meldru biezokņa skatam pavērās liels, balts plašums.
Tik tiešām, kā arī bija solīts, tūlīt varēja ieraudzīt ar kadiķiem nospraustu divvirzienu “autostrādi”, pa kuru kā centīgas vabolītes “rāpoja” vairākas vieglās mašīnas, un nupat, nupat no šosejas uzbēruma lejā laidās vēl viena. Tie nebija džipi, bet gan diezgan zemi jauni šoseju spēkrati.
Gandrīz vai saplūstot ar ostas molu, kilometra attālumā iezīmējās 1,9 kvadrātkilometrus lielā Manilaidas sala jeb, kā igauņi saīsina, Manija, kurā, pēc ziņām internetā, mīt 44 iedzīvotāji. Raugoties uz ziemeļrietumiem, baltajā tālumā tādā kā miglā bija redzama arī Kihnu. “Jā, kājām iet uz Kihnu salu diez kā negribētos,” secināja lietuviešu žurnāliste Nijole. Pirms laist pa ledu pakaļ igauņiem, pabraucām vēl kādus pārsimt metrus pa cietzemi un nokļuvām Potsi ostā. Tur izkāpām no mašīnām un mazliet nomierinājāmies. Viss taču notika pēc plāna. Te piepeši pamanīju vienu Latvijas “pasātu”, kas pēkšņi uzradās varbūt no Manijas puses. Tie bija latviešu bļitkotāji, kas teicās meklējam labākās zivju vietas. Varēja manīt, ka meklējumi gan bija saistīti ar grādīgajiem, tādēļ garākā sarunā neielaidāmies. Turpat ostā mūsu igauņu valodas zinātāja Anda pamanīja stendu, kur bija sarindoti noteikumi, kas braucējiem jāievēro uz ledus. No starptautiski pieņemtajām ceļa zīmēm jau bija skaidrs, ka automašīnu atļautais svars ir divas tonnas, intervāls starp diviem braucamajiem – 250 metru un ceļā apstāties nedrīkst. Taču igauniski vēl bija pierakstīts klāt, ka ceļš atvērts tikai gaišajā dienas laikā no pulksten 8 līdz 17, nedrīkst aizslēgt durvis un piesprādzēties pie sēdekļiem. Ielūstot nekavējoties jāpamet automašīna. Turklāt, ja kaut kas tāds gadījies, tūlīt par to jāziņo policijai. Šādi brīdinājumi 26. februārī gan likās pārspīlēti. Biezajā ledū nevienas plaisas, automašīnu pēdas piebrauktas. Labvēlīgos laika apstākļos šis ceļš oficiāli darbosies līdz marta vidum, un tad jau risks varētu palielināties.
Akmens cepuru noslēpums
Man vismaz teorētiski likās iespējami citi draudi. Proti, 1987. gadā pašā ziemas vidū – 25. janvārī – Rīgas jūras līča dienvidos iepretim Jūrmalai no krasta atšķēlās 100 – 120 kvadrātkilometru ledusgabals, uz kura aizrautīgi darbojās ap pusotra tūkstoša bļitkotāju. Tas beidzās ar varenu glābšanas operāciju, kurā iesaistījās laivas, kuģi, helikopteri. Vai, ūdens līmenim ceļoties, kaut kas līdzīgs iespējams arī līča ziemeļaustrumos? Ar šādu jautājumu Jelgavā vērsos pie Latvijā lielākās autoritātes hidroloģijā LLU profesora Anša Zīverta. Viņš laipni paskaidroja, ka tāda situācija būtu iespējama. Taču pēdējos mēnešos jau no rudens pie mums pastāvīgi turas anticiklons ar augstu atmosfēras spiedienu, kas Rīgas līča ūdeni “spiež pie zemes”. Šoziem mazāk jūt Atlantijas okeāna ietekmi, kas, iespējams, liecina, ka varētu piepildīties pirms vairāk nekā desmit gadiem poļu un zviedru zinātnieku izteiktā doma. Proti, globālā sasilšana (kas pasaulē neapšaubāmi ir reāla), Skandināvijai un Baltijai var nest aukstākas ziemas. Siltumā kūstošie Arktikas ledāji, iespējams, rada izmaiņas Golfa straumes tecējumā. Šī 100 – 200 kilometru platā upe, kas plūst pa Atlantijas okeānu un nes Floridas subtropu siltumu uz ziemeļiem, nu novirzās vairāk uz rietumiem – uz Kanādas pusi. Tādējādi mūsu pusē ziemas varētu kļūt sibīriskākas.
No bļitkotāju stāstiem par krasta ledus atlūšanu dzirdēts, ka vispirms piekrastē manāma pamatīga plaisa (to atceras daudzi no tiem, kas 1987. gada 25. janvārī iekļuva pamatīgajā ķezā). Taču tagad pie Potsi ostas mola ledus izskatījās pavisam viendabīgs. Vienīgi viens otrs virspusē paslējies piekrastes akmens ar ledus cepuri galvā liecināja, ka Rīgas līča līmenis pa kādiem divdesmit līdz trīsdesmit centimetriem šoziem tomēr ir svārstījies.
Krišjāņa vadītais latviešu “opelis” brauca pirmais, lietuvieši ar savu drusku smagāko un zemāko “audi” – no muguras. Trases sākumā dažās vietās vajadzēja piebremzēt pie pāris “gulošajiem policistiem”, kas bija pacēluši ledu tur, kur, iespējams, atradās kāds sēklis. Tālāk ceļš turpinājās līdzens kā galds. Sajūta gan mazliet nereāla. It kā braucam ar automašīnu, bet izskatās gandrīz kā ar motorlaivu. Stūre jātur iebrauktajās pēdās, pa labi vai pa kreisi daudz nepagriezīsi. Vai tiešām apakšā ir jūra? Pa ceļam pretējā joslā sastapām vienu džipu, turpat līdzās bija redzamas varbūt gadus piecdesmit vecas nomelnējušas koka kamanas, ko, iespējams, blakus darba vietai atstājuši zvejnieki. Pēc piecpadsmit minūtēm sasniedzām Kihnu.
“Brunču mednieku” liekā steiga
Ceļš maķenīt uzvijās kalnup. Salas apdzīvotā daļa ir apmēram divus līdz četrus metrus virs jūras līmeņa. Pirmajā brīdī braucām, kur acis rāda, jo skaidrs, ka 16,4 kvadrātkilometru lielā laukumā diez cik tālu jau neapmaldīsies. Atklājās, ka salas iedzīvotāju mājas pārsvarā būvētās pirmās Igaunijas brīvvalsts laikā, un šur tur manāms arī baltais silikāta ķieģelis – padomju laiku sešdesmito septiņdesmito gadu būvniecības materiāls. Uz jumtiem visbiežāk vecais šīferis.
Piepeši izdzirdētā motora rūkoņa liecināja, ka esam pie aerodroma. Turpat metrus trīssimt tālāk iezīmētā laukā nosēdās pasažieru lidmašīna. Lielajās krustcelēs, kur varēja nokļūt, gan braucot no salas administrācijas ēkas, gan skolas, muzeja un arī ostas, stāvēja veikals ar kafejnīcu. Otrā iestāde gan ziemā nedarbojās. Iekārtojušies pagalmā saulainākajā no divām lapenēm un izlikuši uz galda līdzpaņemto pārtiku, ieturējām pusdienas. Pirms mūsu ekspedīcijas, lasot internetā vasaras ceļojumu aprakstus par Kihnu, biju saskāries ar mazliet skeptisku domu par salas sieviešu tradīciju valkāt pašaustus strīpainus brunčus. Kāds letiņš pēc septiņu stundu airējuma jūras smailītē (viņš startēja no Hademestes), izkāpis Kihnu, secināja – lai arī tūrisma ceļvežos raksta, sievietēm tādu brunču mugurā nav. Šo nesakritību es tagad varu diezgan viegli izskaidrot. Proti, vasarā Kihnu salu apmeklē līdz pusotram tūkstotim tūristu (trīs uz vienu pamatiedzīvotāju). Un, protams, tad vairāk pamanāmas ir iebraucēju dāmas, kurām mugurā bikses vai mūsdienīgas kleitas. Ziemā tūristu ir krietni mazāk, un tad tu pirmām kārtām redzi vietējos ļaudis. Nepagāja ne piecas minūtes pēc mūsu lietuviešu – latviešu galda servēšanas, kad veikalam garām raitā ritmā ar velosipēdu minās kāda sieva. Neapšaubāmi viņai mugurā bija Kihnu brunči. Mūsu fotogrāfi, nenorijuši iekosto maizes šķēli, cēlās no galda, lai paspētu nobildēt šo Lielajai zemei tik neparasto skatu. Taču tas izrādījās lieki, jo drīz vien līdzīgas brunču valkātājas satikām visur – gan ejot kājām, gan braucot ar motociklu, gan sēžot piepildītai ģimenes automašīnai pie stūres.
