1919. gada 6. marts palicis Latvijas vēsturē kā sāpju diena, kad Saldus pusē pie Airītēm krita mūsu nacionālais varonis Oskars Kalpaks (1882 – 1919).
1919. gada 6. marts palicis Latvijas vēsturē kā sāpju diena, kad Saldus pusē pie Airītēm krita mūsu nacionālais varonis Oskars Kalpaks (1882 – 1919). Nesen man gadījās uziet Kalpaka bataljona fotogrāfijas, kas stāsta par laiku pēc brīvības cīņām, un radās interese izpētīt vairāk šīs vienības vēsturi.
1918. gada 1. decembrī sākās lielinieku iebrukums Latvijas teritorijā. Sarkanā armija ienāca no Pleskavas. Tā ieņēma Alūksni, Valku, Cēsis un visbeidzot janvāra sākumā arī Rīgu. Novembrī un decembrī Latvijas Pagaidu valdība aicināja pieteikties brīvprātīgos, kas būtu gatavi aizstāvēt jaundibināto valsti. Starp viņiem bija arī apakšpalkavnieks (pēc tagadējām dienesta pakāpēm pulkvežleitnants) O.Kalpaks. Viņš bija pamatīgi apguvis kara mākslu ne tikai militārās skolās, bet arī Pirmā pasaules kara cīņu laukos – gada laikā nopelnījis astoņus ordeņus. Sākoties revolucionārajām jukām, Kalpaks demobilizējās no armijas, atgriezās Latvijā, kur dzīvoja, kopa zemi dzimtajās Liepsalās, kas atrodas netālu no Lubānas. Pēc Pagaidu valdības aicinājuma viņš kopā ar kaimiņiem brāļiem Rubuļiem, kas arī bija pieredzējuši karavīri, devās uz Rīgu.
Kalpaku Latvijā nezināja
Sākumā Kara ministrijas ierēdņiem radās šaubas par Kalpaka piemērotību Latvijas valsts aizsardzības spēku komandiera amatam. Viņš taču nebija dienējis strēlniekos, tādēļ Latvijā par šo vīru nebija nekas dzirdēts. Ir ziņas, ka minētais amats vispirms tika piedāvāts kapteinim, vēlākajam ģenerālim Jānim Balodim, kura militārā karjera nebija ne tuvu tik spoža (karā ilgāku laiku atradies gūstā un komandējis vezumnieku rotu). Tomēr Kalpaka personība radīja pārliecinošu iespaidu, un galu galā visu toreizējo Latvijas valsts militāro formējumu virsvadību uzticēja tieši viņam.
Kad bija skaidrs, ka pretinieka pārspēka priekšā Rīgu vajadzēs atstāt, līdz ar Pagaidu valdību uz Jelgavu atkāpās 220 karavīru, kurus komandēja O.Kalpaks. Tieši Jelgavā 1919. gada 5. janvārī šī vienība tika pilnībā noformēta par 1. atsevišķo latviešu bataljonu.
Kopā ar vāciešiem
Tālākās atkāpšanās ceļš bija grūts. Vajadzēja izlūkot pretinieka atrašanās vietu, trūka pārtikas, apģērba. Taču Kalpaka vienība atstāja labu iespaidu vietējo iedzīvotāju vidū, un brīvprātīgo karotāju skaits auga.
Atsevišķā bataljona atkāpšanās beidzās pie Ventas. Tur sadarbībā ar tā brīža sabiedrotajiem vācu landesvēru, ko vadīja ģenerālis grāfs Ridigers fon der Golcs, lielinieku virzīšanās uz rietumiem tika apturēta. Jāpiebilst, ka Golcs, kas 1. februārī Liepājā tika iecelts par visu vācu bruņoto spēku komandieri Latvijā, bija vācu avangarda ideologs austrumos. Par pirmo un svarīgāko uzdevumu viņš uzskatīja vācu varas atjaunošanu Latvijā. Tikai vēsturiskajā situācijā, kad uzbruka lielinieki, viņam un kalpakiešiem bija viens un tas pats pretinieks.
Atsevišķais bataljons O.Kalpaka vadībā bija izcīnījis sekmīgas kaujas gan pie Lielauces, gan arī atbrīvojis Skrundu. Februārī Pagaidu valdība viņam piešķīra pulkveža dienesta pakāpi. Marta sākumā sadarbībā ar vāciešiem tika plānots uzbrukums Saldus virzienā. Taču negaidīti 6. martā pārpratuma kaujā, kas netālu no Zirņiem pie Airītēm izraisījās starp vāciešiem un Latvijas Pagaidu valdības atsevišķo bataljonu, krita četri virsnieki. Latviešiem – pats komandieris O.Kalpaks, Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un landesvēram – pusbaterijas komandieris Hanss Johans Šrinders. Kalpakam trāpīja trīs ložmetēja raidītas lodes. Laikabiedri minēja, ka Kalpaku pievīlusi viņa fatālā ticība karavīra laimei. Viņš gājis pa lielceļu, no lodēm neslēpdamies, un tādējādi centies uzmundrināt savus bailīgākos karavīrus. “Puļa – dura, kur vajadzīgs ķert, tur neķer, bet, kur slēpjas, tur viņa lien,” tā par muļķa lodi runāja Kalpaks.
Baloža nogaidošā pozīcija
Pēc komandiera nāves bataljona komandēšana tika uzticēta kapteinim Jānim Balodim. Laiks no 1919. gada marta līdz Strazdumuižas miera līgumam 1919. gada 3. jūlijā ir viens no sarežģītākajiem Latvijas atsevišķā bataljona vēsturē. Šajā periodā atbrīvošanās cīņu iniciatīva pārgāja ziemeļnieku – igauņu un vidzemnieku apvienoto spēku – pusē. Ziemeļnieki cīnījās gan ar sarkano armiju, gan ar vāciešiem, kas tolaik jau bija parādījuši savu īsto seju. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā Golcs organizēja puču. Kārļa Ulmaņa valdību piespieda atkāpties un bēgt. Tā atrada patvērumu uz kuģa “Saratovs”, kas Liepājas reidā stāvēja britu eskadras aizsardzībā. Taču Balodis ar saviem vīriem (viņu skaitu 1919. gada vasarā lēš uz 1300) palika kopā ar vāciešiem. Par ziemeļnieku cīnīšanos pret vāciešiem viņš tolaik esot teicis: “Trakie, ko viņi dara!” Tomēr kara laime bija ziemeļnieku pusē, un tā 1919. gada jūlijā tie ienāca Rīgā, kur apvienojās ar kalpakiešiem jeb dienvidniekiem, kas no cīņas ar vāciešiem bija atturējušies.
Ventspils 2. kājnieku pulkā
Pētot Latvijas armijas vēsturi, esmu noskaidrojis, ka 1919. gada 8. augustā Kalpaka bataljons pārtapa par 2. Ventspils kājnieku pulku. Tam tika pievienots arī Rīgas 4. bataljons, 2. Cēsu bataljons un 8. Piebalgas bataljons. Kopā sanāca 12 rotu. Pulks pirmās lielākās kaujas ar lieliniekiem izcīnīja 25. – 27. augustā pie Līvāniem. Trūkst ziņu par 2. Ventspils kājnieku pulka darbību Bermonta karaspēka sakāvē un padzīšanā no Latvijas 1919. gada oktobrī – decembrī, taču, visticamāk, šie karavīri cīnījās arī šajās Latvijai izšķirīgajās kaujās, par kurām ģenerālis Balodis vēlāk esot teicis: “Mazs cinītis gāza lielu vezumu.”
1920. gada sākumā pie Latvijas tagadējām austrumu robežām bija samērā mierīgi. Sarkanā armija cīnījās ar Judeniču, Deņikinu un citiem balto ģenerāļu formējumiem. Tādā situācijā Latvijas armija, kas tolaik bija sasniegusi 70 tūkstošus vīru, uzbruka un nostiprinājās latviešu etniskajās robežās. 2. Ventspils kājnieku pulks veica šķietami neiespējamo. Īsā laika posmā tas atbrīvoja Varakļānus, Rēzekni, Ludzu un cīnījās Zilupes krastos. Precīzi izplānotos uzbrukumos tika iegūtas trofejas, lielā skaitā saņemti gūstekņi. Ir liecības, ka kaujās pie Rēzeknes starp lielinieku rindās kritušajiem atrasti astoņdesmit ķīniešu, kas, iespējams, bija cīnījušies kā algotņi.
1920. gada 30. oktobrī 2. Ventspils kājnieku pulks tika pārcelts uz Liepāju, kur tas dislocējās arī trīsdesmitajos gados.
Vēl gaida ziedotājus
Godājot O.Kalpaka piemiņu, 2006. gada 22. jūnijā (pirmās brīvvalsts laikā sakarā ar ziemeļnieku uzvaru Cēsu kaujās šajā datumā atzīmēja Varoņu piemiņas dienu) Rīgā iecerēts atklāt pieminekli mūsu pirmajam nacionālās karaspēka vienības komandierim. Tā autors ir pazīstamais tēlnieks Gļebs Panteļejevs, bet pieminekļa fonda priekšsēdētājs – Ģirts Valdis Kristovskis. Vēl līdzekļi ir nepieciešami, tādēļ turpinās ziedojumu pieņemšana. Katrs esam aicināts piedalīties. Piezvanot pa tālruni 9006381, jūs būsiet piemineklim ziedojuši vienu latu.
Bez Latvijas armijas varonības nebūtu tapusi Latvijas valsts. Tādēļ mums vajag godāt tos, kuri uzņēmās sākt mūsu bruņoto spēku veidošanu un cīņā par valsti atdeva dzīvību.
