Situācija – medicīnas studenti kontroldarbā saņem kaulu kaudzi, no kuras viņiem jāsaliek precīzs cilvēka skelets.
Situācija – medicīnas studenti kontroldarbā saņem kaulu kaudzi, no kuras viņiem jāsaliek precīzs cilvēka skelets. Protams, uzcītīgākajiem veikt tādu uzdevumu nevajadzētu būt grūtībām. Tikai pasniedzējs kā liels jokdaris kaulu kaudzē īstos var apmainīt ar, piemēram, šimpanzes ribu vai roku kauliem. Tad, stāvot klusi maliņā, vieglu smaidu sejā vērot, kā eksaminējamie tiks galā ar uzdevumu. Līdzīgā situācijā kā studenti nonākuši visi, kas no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma mēģinājuši kaut kādā veidā atšķetināt rēbusu, ko pie mums “stūra mājā” atstāja Padomju Savienības Valsts drošības komiteja.
Runa ir par tiem pašiem maisiem, kuros, kā vēsta zinātāju stāstītās leģendas, esot kartītes ar vārdiem un uzvārdiem un kurus čeka, pošoties uz māju pusi, laipni atstāja mūsu zināšanai. Kurš, kur un kā tapis atzīmēts uz šīm kartītēm, tas līdz šim bijis tikpat leģendām apvīts kā pats maisu saturs. Tā nu, vāļāti kā karsts kartupelis, maišeļi ar visu to saturu bijuši gana noderīgi ik mīļu brīdi, lai varētu kādam piedraudēt un kādu pabaidīt. Protams, tie allaž noderējuši brīžos, kad kādam bijusi notes reize sevi pasludināt par īsteno cīnītāju ar čekas rēgaino pagātni. Lai arī to visvisādi mēģina noliegt, “čekas maisu” jautājums kļuvis aktuāls tajos gados, kad bijušas gaidāmas kādas vēlēšanas. Vismaz iepriekšējo reizi tas notika pirms diviem gadiem tieši Eiropas Parlamenta vēlēšanu priekšvakarā. Toreiz Saeima lēma par satura pilnu publicēšanu, bet Valsts prezidente to noraidīja. Motivācija bija gana loģiska – neviens vairs nav spējīgs (bez pašu kartīšu autoriem) pateikt, kurš tajās ar ko nodarbojies. Turklāt tajās esošo personu dati beidzas ar 1987. gadu. Atlikušajos gados “stūra mājā” ar aģentu vervēšanu nenodarbojās, vai? Paliek arī miglā tīts, cik pilnīgs ir atstāto saraksts. Skaidrs, ka neba visi, kas skaitījās drošībnieku informatori, bija tie, kurus pieņemts dēvēt par čekas stukačiem. Vai visi drošībnieku štata darbinieki jau apzināti? Varbūt Juris Bojārs un Guntis Indriksons divatā šiverējās pa šo kantori? Līdzīgus jautājumus var uzdot bezgalīgi.
Skaidrs ir viens – čekistu iedētā ola sekmīgi turpina laist pasaulē spriganus bērneļus. Pēdējais perējums bija “zaļo zemnieku” priekšlikums maisu saturu publicēt. Šonedēļ Saeimas Juridiskā komisija to akceptējusi. Lai kā žurnālistu tirpināts, tās vadītājs “tautpartijietis” Mareks Segliņš nevainīgām acīm turpina stāstīt, ka tas nekādi nav saistāms ar rudenī gaidāmajām Latvijas parlamenta vēlēšanām. Vienkārši pēc piecpadsmit muļļāšanās gadiem esot jāpieliek trekns punkts. Turklāt gaužām vienkārši – publicējot oficiālajā valdības izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Ja kādam ir neskaidrība par to, kas ir šie vārdi, publikācija tikšot papildināta ar speciālu skaidrojumu. Tā teikt, mēs esam izdarījuši, seciniet, mīlīši, paši. Protams, ar to jezgu, kas neapšaubāmi sacelsies, arī tieciet galā paši. Mēs jau neko, viss pēc sabiedrības pieprasījuma. Protams, tas nekas, ka speciālisti teju visi kā viens teic, ka šo vārdu publiskošana neko citu kā nevajadzīgas kaislības un problēmas sabiedrībā neradīs. Galvenais, cīnītāja karogs ar čekas daudzgalvaino hidru ir veiksmīgi pacelts.
Kā rīkoties pareizāk, viennozīmīgi nepateiks neviens. Citās valstīs, kas izšķīrās par savu “stukaču” vārdu publiskošanu, to izdarīja jau sen. Tie, kas to izvēlējās, negrasās viedokli mainīt. Vien mēs kā tādi antiņi piecpadsmit gados vārdu salikumu “čekas maisi” esam sekmīgi folklorizējuši.
