Aivars Eipurs, alias dzejnieks Eduards Aivars, savu piecdesmit gadu jubileju sagaidīja ar plašām publikācijām literārajā žurnālā «Karogs» un nedēļas laikrakstā «Kultūras Forums».
Aivars Eipurs, alias dzejnieks Eduards Aivars, savu piecdesmit gadu jubileju sagaidīja ar plašām publikācijām literārajā žurnālā “Karogs” un nedēļas laikrakstā “Kultūras Forums”. Gada beigās iecerēts izdot viņa dzejoļu krājumu “Jauns medus”, taču nule Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā svinēti dzejnieka šūpuļsvētki, viņa autorvakaru rīkoja Jelgavas Latviešu biedrība.
Pirms dažām dienām lūdzu A.Eipuru uz sarunu. Tā notika pašā Jelgavas centrā – kultūras nama kafejnīcā.
Jubilejas reizē nacionālajā presē par tevi cildinoši raksta, ka esi sasniedzis vīra gadus un ka no sava talanta izbēgt nevari.
Ja es domātu, ka šī jubileja ir ļoti nozīmīga, droši vien būtu sarakstījis kaut ko dižāku (smejas) un taisītu lielu svinēšanu. Patiesībā biju drusku nogājis pagrīdē. Dzimšanas dienu svinēju, cik vien šaurā lokā iespējams, Kurzemes jūrmalā. Es pretendēju arī uz 100 gadu jubileju. Domāju, ka mūža nogalē dzīvošu pansionātā…
Par to jau rakstīts vienā no tavām prozas minimām. Kāpēc tu gāji uz filologiem?
Tas bija neliels pārsteigums pašam sev un citiem. Jaunībā nopietni nodarbojos ar sportu, taču vidusskolas beidzamajās klasēs reizi mēnesī sāku apmeklēt Jauno filologu skolas nodarbības Latvijas Valsts universitātē. Ja vidusskolēniem būtu piedāvāta, piemēram, jauno svešvalodnieku skola, varbūt būtu aizgājis uz to. Taču piedāvājums bija šāds, un es atsaucos. Jāteic gan, ka neko neatceros no tā, ko mēs Jauno filologu skolā darījām… Toties valodas esmu iemācījies sešas: latviešu, krievu, angļu, franču, spāņu un itāliešu. Ja mani uzaicinātu par tulku fabrikā, varbūt izdomātu iemeslus, lai atteiktos, jo trūkst runāšanas prakses un arī tik šauru valodas prasmju. Taču, ja vajag iztulkot desmit lapu literāra teksta, es to daru. No valodām, kuras man būtu vajadzējis iemācīties, neesmu apguvis lietuviešu un vācu.
Jāpiebilst, ka jaunībā Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti nepabeidzu. Mani izmeta no pēdējā, piektā, kursa. Tad Kamčatkā pastrādāju pie vulkanologiem, tur man laikam atvērās “trešā acs”. 1985. gadā sāku publicēties.
Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks, kur labāk. Reiz ar agrāko jelgavnieku dzejnieku Kārli Vērdiņu runājām, ka ar dzejnieku ir tā, ka viņš meklē, kur sliktāk. Citādi jau viņš nevar neko uzrakstīt.
No malas skatoties, varētu domāt, ka dzejnieka dzīve ir ļoti nelaimīga, un daudzējādā ziņā tas droši vien tā ir. Tomēr dzejnieks kaut ko iegūst, ja paliek pie savas rozes. Skumjām nav jābūt tik lielām, lai tās nomāktu visu pārējo. Pērļu zvejnieks nirst dziļi un profesionāli riskē. Tiem, kam bail dziļāk nirt… Tas ir jautājums, cik cilvēks grib sevi mocīt profesionāli vai Dieva meklējumos. Manuprāt, tie, kas visu laiku ir priecīgi ar Dievu, nav gājuši cauri lielākām grūtībām.
Kas attiecas uz profesionālo darbību, man šajā ziņā paraugs ir krievu dzejnieks Boriss Pasternaks (1890 –1960). Viņš atteicās no Nobela prēmijas, viņam pieder rindas: “Būt slavenam nav skaisti.” Viņš ļoti rūpīgi strādāja ar manuskriptiem. Pērle, ko tev ieliek rokās mūza jeb zemūdens nāra, dzejniekam jāievieto skaistā ietvarā. No talanta neizbēgt, bet ir arī intensīvi jāstrādā ar tekstiem.
Tavās vārsmās un minimu tekstos manāms arī Jelgavas vārds.
Jelgava man kļūst arvien nozīmīgāka. Pilsētvidē parādās interesanti objekti. Vienam no tiem ir sezonas raksturs – tas ir sniegs. Tas padara Jelgavu skaistāku.
Es nesaprotu, kāpēc tukšs stāv vecais kinoteātris “Zemgale”. Manuprāt, tur varētu atrasties Jelgavas Latviešu biedrība, kas tagad mitinās mazā dzīvoklītī ar ieeju no sētas.
Varbūt varam priecāties, ja tiešām globālās sasilšanas dēļ siltā Golfa straume novirzās uz Kanādas pusi un Jelgavu daiļojošās ziemas kļūs vēsākas un baltākas. Ko tu esi piedzīvojis Jelgavā?
Manai pašapziņai daudz nozīmē tās slavenā pagātne. Ļoti patīk Jāņa Čakstes piemineklis. Patīk Jelgavas reliģiskā dzīve, kur līdzās pastāv gan tradicionālās, gan mazāk tradicionālas konfesijas. Šeit astoņus gadus esmu nostrādājis Narkoloģiskajā slimnīcā. Personīgi svarīgākais ir tas, ka 1989. gada augusta vidū Jelgavā savā dzīvoklī piedzīvoju Svētā Gara atklāsmi. Pievakarē pa lodžijas logu redzēju debesīs parādību, tā bija matemātiska uzdevuma veidā. Katra zīme bija iezīmēta ar uguns riņķi. Man, gluži kā pie tāfeles izsauktam astotās klases skolniekam, šis vienādojums bija jāpārbauda, un es šajā pārbaudē izjutu milzīgu un labvēlīgu Dieva klātbūtni. Viss mēneša laikā pēkšņi atrisinājās. Mainījās visa mana dzīve. Aizgāju pie narkologa meklēt palīdzību, bet mana seja jau bija kļuvusi gaiša. Viņš teica, ka vairāk nekādu zāļu nevajag, vienīgi ieteica atrast atbalsta grupu. Tā šīs atbalsta grupu sapulces regulāri apmeklēju jau septiņpadsmito gadu, un kopš tā laika neesmu izdzēris nevienu glāzi alkohola.
Pieredzēt Dieva klātbūtni… Man tā gadījās, šķiet, reizi, arī tā paša 1989. gada Ziemassvētkos, kad dežurēju Centrālcietumā. Toreiz naktī iestājās neparasts klusums. Tad sapratu rakstnieka Kurta Vonnegūta vārdus par to mirkli, kad pēc kopīgas vienošanās par uguns pārtraukšanu beidzās Pirmais pasaules karš. Pēc rakstnieka vārdiem, toreiz 11. novembrī pulksten 11 un 11 minūtēs kara laukos iestājies tāds klusums, ka frontinieki dzirdējuši – uz viņiem runā Dievs. Vai tu esi kādā draudzē?
Nē, tas nebūtu lietderīgi, jo tad gribētos veikt kādus sabiedriskos pienākumus. Bet man jau iedots uzdevums – es varu palīdzēt alkoholiķiem. Te nu vietā teiciens: “Kurpniek, paliec pie savām liestēm!” Man ļoti patīk atrasties baznīcā Zvaigznes dienā, Zaļajā Ceturtdienā un jo īpaši Vasarsvētkos, kas man ir nozīmīgākie kristīgajā kalendārā. Biežāk eju baznīcā ārpus dievkalpojumu laika.
Patlaban tu strādā par konsultantu Rakstnieku savienībā…
Aprīļa beigās būs autoru iesācēju seminārs, un man līdz mēneša beigām jāizlasa 192 autoru dzejas un prozas kopas. Katru gadu kādu dienu strādāju skolēnu literārajā nometnē “Aicinājums”. Palīdzu rakstošiem cilvēkiem satikt sev līdzīgus.
***
Trīs A.Eipura minimas no cikla “Vienā istabā ar Antonu Vēbernu jeb minimas”. A.Vēberns (1883 – 1945) bija austriešu komponists minimālists, pieder pie Jaunās Vīnes skolas. Viņu nejauši nošāva dzīvoklī Otrā pasaules kara pašās beigās, kad viņš, nevajadzīgi noslēpies, pakustējās un karavīrs sabijies izšāva. Minimas ir A.Eipura ikdienas tēlaini atspulgi, izteikti prozā.
“Ejot pa šauru Jelgavas ieliņu, varēja redzēt, ka šur tur aiz aizkariem pie galdiem rosās cilvēki. Tur jaunie timurieši pēc skolas palīdz veciem cilvēkiem rakstīt projektus.”
“Es neticēju, ka jebkurš ceļš var aizvest pie kaut kā cita, izņemot izmisumu par neatgriezenisko izvēli, tāpēc es izvēlējos alkoholu. Tas mani pavadīja ceļā pie Dieva, kad pagāju tuvu garām savam kapam un tik tikko tajā neiekritu. Es vēl atskatījos un redzēju, kā kaprači, to skaitā viens mans labs draugs, kurš arī tobrīd piepelnījās kapos, nedaudz samulsuši, to atkal aizbēra. Bet viņi no tā necieta, jo par darbu jau bija samaksāts.”
“Sava mūža nogali es redzu veco ļaužu pansionātā pie labas administrācijas un jaukām launaga biedrenēm. Mēs spēlēsim kārtis, kopā iesim uz baznīcu, un kādā no dāmām es noteikti iemīlēšos.
