Atnāk mans piecgadīgais mājās un saka: «Zini, mamm, tu nedrīksti mani pērt un bārt. Tās ir manas tiesības».
Atnāk mans piecgadīgais mājās un saka: “Zini, mamm, tu nedrīksti mani pērt un bārt. Tās ir manas tiesības.” Vakars paiet diezgan savdabīgi – viņš māžojas, bāž citiem pirkstus acīs, visādi citādi “uzprasās”, tā pārbaudot teorijas spēku, un, protams, par šādām izdarībām neviens viņu pērt negrasās.
Situāciju stabilizēt talkā nāk lielais brālis: “Nedrīkst sist, bet pērt drīkst, ja cilvēks ir pelnījis,” viņš saka. Ceru, ka mani nesauks pie atbildības par vardarbības veicināšanu.
Tagadējais ģimnāzists, kurš nodalīja jēdzienu pērt un sist, dabūja ar žagaru pēc tam, kad kādā ekskursijā (piektajā klasē) klasesbiedram pie dibena pielipināja košļājamo gumiju.
Ne par biksēm runa, kaut gan, ja ģimene trūcīga, tas ir zaudējums. Runa ir par attieksmi pret otru cilvēku. Par to, ka, citu aizvainojot, cilvēks ātrāk vai vēlāk saņems pazemojumu pats. Jo agrāk to saprot, jo labāk.
Mēs to nokārtojām “mājas kārtībā”. Ar žagaru un aptuveni tādiem vārdiem: “Piedod, tu to esi pelnījis, ļoti žēl, tagad tiksi pazemots, bet nav citas izejas. Gribu, lai tu uz visiem laikiem saprastu, kā jutās tas puisītis, kad citi smējās par viņa biksēm, tā atbalstot tavu necienīgo uzvedību.”
Sagatavošanās darbi, protams, bija daudz vērienīgāki par pašu pērienu.
Arī mans brālis bērnībā dabūja, kad sapostīja putnu ligzdu ar putnēniem.
Pēriens nav sliktās omas izgāšana uz bērnu. Tā ir radikāla metode, lietojama tikai tad, kad apzināti nodarīts posts citam.
