Astoņu bērnu lielajā Vibuļu saimē pirms gada ienāca vēl viena māsiņa – četrgadīgā Sandra. Tolaik meitenīte neprata runāt, rotaļāties, viņa baidījās no cilvēkiem un nezināja, kas ir mamma un tētis.
Astoņu bērnu lielajā Vibuļu saimē pirms gada ienāca vēl viena māsiņa – četrgadīgā Sandra. Tolaik meitenīte neprata runāt, rotaļāties, viņa baidījās no cilvēkiem un nezināja, kas ir mamma un tētis.
“Kad viņu atveda, Sandriņa sēdēja pie galda, sūkāja īkšķi, šūpojās un šņāca…” atceras Janīna Vibule un stāsta, ka bērniņš visiem šķitis kā mazs mežonēns. Ģimene bija šokā, jo to, ka audžubērns būs smagi slims, nav zinājuši. Gāja laiks, un nu meitenīte ļoti izaugusi, bet galvenais – viņai ir mamma un tētis, ko Sandra ļoti mīl. Tagad ģimene gaida tiesas sēdi, kas lems par tiesībām ģimenei adoptēt mazo meitenīti.
Sākās ar kursiem
Pagājušā gada sākumā Vircavas pagasttiesa Janīnai piedāvāja iespēju apmeklēt audžuģimeņu kursus.
“Domāju, kāpēc ne. Pati esmu bārene un zinu, kā ir bērniem augt bez mammas. Divus mēnešus mācījos: bija jāapgūst jurisprudence, likumi, arī medicīnas jautājumi. Tad –eksāmens, un ieguvu apliecību par Bērnu un ģimenes lietu ministrijas audžuģimenes programmas apguvi. Pēc laika man piezvanīja, ka varu doties uz Aizkraukles rajona bērnunamu paskatīties meitenīti. Iepriekš nekad nebiju tur bijusi un domāju: bērns paliek bērns – kāds būs, tādu audzināšu. Tā neaizbraucu. 31. maijā mūsu mājā ieveda Sandru…” atceras Janīna.
Pagasttiesas sekretāre Lonija Bļinova piebilst, ka meitenītei līdzi bijuši dokumenti, kuros par patiesajām viņas veselības problēmām nekas nebija minēts, vien izdarīts ieraksts, ka meitenīte brīdi ārstējusies slimnīcā.
“Varēja redzēt, ka arī vakcinācijas grāmata aizpildīta ar vienu roku un vienu tinti, bet bērnam ir jau četri gadi…. Izrādījās, mazā ir smagi slima, viņai ir vairākas nopietnas kaites. Skaidrs, ka aprūpes iestādei bija jātiek vaļā no tāda bērna. Man ir aizdomas, ka bērnunamā zināja, ka meitene ir smagi slima, bet neko nedarīja viņas labā, cerot, ka viņa tā arī aizies,” skumji secina Janīna.
Mazā joprojām par sevi daudz nestāsta. Kad sākusi runāt, teikusi: mājās bija tumšs, pie babas bija tumšs, auksts un blusas. Bērnam bija ļoti liela psiholoģiskā trauma, pret viņu lietota vardarbība. Meitenes mamma atzīta par rīcībnespējīgu, tādēļ viņas aizgādne ir vecāmāte, kas piekrita bērna adopcijai, un Sandra tika ievietota bērnunamā.
Bērniņš izrādās smagi slims
Bērnu un ģimenes lietu ministrija audžuģimenēm par bērna audzināšanu piešķir 80 latu mēnesī. Likums paredz, ka arī pagastam, kurā pierakstīts bērns, audžuģimenei jāmaksā uzturlīdzekļi ne mazāk kā 27 lati mēnesī. Vibuļu ģimene par mazo Sandru no valsts un pašvaldības kopā saņem vidēji 100 latu mēnesī, bet ar to ir krietni par maz, jo mazā ir smagi slima, viņai nepieciešamas zāles un regulāras vizītes pie Rīgas ārstiem. Turklāt meitenītes veselības stāvokļa dēļ audžumamma Janīna nevar strādāt algotu darbu, jo bērnam nepieciešama aprūpe 24 stundas diennaktī. Tomēr Janīna, viņas dzīvesbiedrs Viktors ar pārējo bērnu atbalstu gatavi cīnīties, lai Sandriņa ģimenē paliktu uz visiem laikiem. Arī ārsti teic, ka smagā asinsslimība neprogresēs, ja par bērnu rūpēsies, viņš būs paēdis un mīlēts.
Ģimene cīnās tālāk
Sandra jau zina, kas ir zīmulis un papīrs, grāmatas un rotaļlietas, aktīvajai meitenei vien nav pacietības ilgi nosēdēt.
“Gatavojamies operācijai, jo jāatgriež mēles saitīte, lai Sandra varētu skaidri runāt, taču viņai ir arī veselības problēmas, kas saistītas ar asins recēšanu, tas sarežģī situāciju,” norāda mamma.
Janīnai ir pilna sirds, arī par bērnunamiem viņa nav īpaši labās domās: “Bērnunamos mazas algas, smags darbs, tomēr, ja reiz cilvēks tur strādā, viņam jābūt ar dvēseli. Sandriņu atveda plānā apģērbā, nočurājušos, bez citām drēbēm, apaviem. Mana vecākā meita iedeva sava bērna drēbītes, lai otrā dienā meitenītei būtu ko vilkt. Ar apģērbu palīdzēja arī Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļa. Es taču nezināju, ka viņu atvedīs gandrīz pliku. Nu jau visu nepieciešamo esam sagādājuši. Vēl būtu vajadzīgs dīvāns, jo no bērnu redeļu gultiņas viņa izaugusi. Arī tik ļoti kāroto velosipēdu mūsu pagasttiesas sekretāre apsolījusi atsūtīt dāvanā no savas mazmeitiņas.”
“Valstij neesam vajadzīgi”
Tagad mazā Sandra ar pārējiem bērniem dzīvo skaistā mājā, kas Vibuļu ģimenei uzcelta ar Latvijas Bērnu fonda prezidenta Andra Bērziņa sameklētiem sponsoriem. Kad nomira Janīnas vīrs, viņa palika viena ar sešiem bērniem, arī dzīves laikā iekrātie līdzekļi naudas maiņas laikā izkūpēja gaisā, un viesuļvētras nopostīto māju ģimenei nebija par ko atjaunot.
“Gāju uz dažādām organizācijām, lūdzu palīdzību. Visur nogrozīja galvu, bet palīdzēt nevarēja. Meita mācījās Amatu skolā. Ļoti skaisti gleznoja un zīmēšanas konkursos guva labus panākumus. Irēnu pamanīja Kanādas latviete, kas sponsorēja talantīgus latviešu bērnus, tā mēs dabūjām 1000 latu stipendiju. Meita piedalījās arī gleznotāja Jāņa Anmaņa rīkotajos konkursos. Mākslinieks meitas talantu uzreiz ievēroja un piedāvāja mācīties Rīgā, bet mēs nevarējām atļauties viņu izvadāt. Tā gleznošana tika atstāta novārtā. Bet iepazināmies ar Latvijas Bērnu fonda prezidentu Andri Bērziņu. Uzrakstīju viņam vēstuli un jautāju: kur man likties ar bērniem, kā tālāk dzīvot? Vienu dienu pārbraucu mājās, un bērni stāsta, ka bijis Andris Bērziņš, apgājis ap māju, apskatījies, piegājis pie vienas meitas, noglaudījis galvu un sacījis: bērniņ, šogad tev būs māja. Tu vairs tādā istabā nedzīvosi.” Pagāja trīs dienas, pie mums sāka parādīties cilvēki, un jau pēc pāris dienām sāka būvēt jaunu māju. Ļoti ātri tika atrasti sponsori no Amerikas – divi pensionāri, bijušie latvieši. Viņi ir turīgi, bet vasarās strādā un naudiņu, ko nopelna, ziedo Latvijas ģimenēm. Tā mēs trīs mēnešu laikā tikām pie savas mājas. Mēbeles, kas tajā atrodas, ir ieslodzīto taisītas. Valdībai mēs neesam vajadzīgi. Ja daudz bērnu, visiem skaidrs… Bērni mums nekad nav bijuši naudas dēļ. Arī Sandra tiek audzināta ne jau tādēļ, izdevumi ir daudz lielāki nekā 100 latu mēnesī. Tā ir mīlestība un vēlme palīdzēt,” stāsta Janīna.
Dzīve Janīnas kundzi nav žēlojusi. Viņa smagi slimojusi, arī divas meitas bijušas smagi slimas – viena pārcietusi ļaundabīgo audzēju, bet otra smagu dzemdības traumu.
Progress ir acīmredzams
Katru mēnesi Janīnai jāraksta piezīmes par Sandras psihofizioloģisko attīstību. Pirmajos ierakstos varam lasīt: “Audžuģimenē attiecības ir saspīlētas, bērns neprot runāt, kontaktēties, ir bailīgs, nežēlīgs.” Vēlāk uzskatāmi redzams, kā mazā Sandriņa ar katru reizi attīstījusies. Februārī mamma raksta: “Sandrai ar audžuģimeni ir ļoti labas attiecības, daudz labāk runā, kļuvusi patstāvīgāka, valodas traucējumi joprojām ir, bet arī to kļūst mazāk, mierīga, mīļa, patstāvīga, pieprasa, lai būtu kontakts. Bērns ir ļoti slims…”
“Kad atceros, kādu viņu atveda, bail pat iedomāties. Esam pārdzīvojuši deviņus garus mēnešus, bet joprojām ir lietas, pie kurām nevaru pierast. Parasti bērns naktī prasa padzerties, uz podiņa vai lai apsedz, viņš raud, bet Sandra ciešas un nevienu nesauc, lai gan es jūtu, ka viņa pamostas un grozās, pati sevi apsedz. Četrus gadus vecs bērns deviņos mēnešos nekad naktī nav paprasījis padzerties. Kad viņa pamostas un izkāpj no gultiņas, pirmais – iesaucas: man gribas dzert! Sandriņa visus ļoti žēlo. Ķermenītis viņai ir kā četrus gadus vecam bērnam, bet dvēselīte kā pieaugušam cilvēkam. Viņai ļoti patīk iepirkties, un mēs kopā ejam uz veikalu. Kādu dienu biju nopirkuši trīs “čupa – čups” konfektes, bet pa ceļam uz mājām viena kaut kur izkrita. Atnākusi mājās, viņa to redz un saka: viena konfekte māsai, otra divpadsmitgadīgajam brālim, bet man tu nopirksi citu dienu. Viņa ir ļoti mīļa, un laikam tā dzīvē Sandriņai pietrūcis visvairāk – mīļuma. Vienu vakaru meitenīte mums visiem nāk dot bučas, un tētis par to viņai pasniedz cepumus. Pirmais, ko Sandra dara, – izdala tos pārējiem, viens paliek rokās, bet ne jau pati viņa to ēda, atdeva… mammai.”
Janīnai sāp sirds, ka arī Sandriņas bērnunama vadītāja ne reizi nav interesējusies, kā viņai klājas. Vienīgi jaunā pagasttiesas priekšsēdētāja zvanīja un apprasījās.
“Mēs visi esam ļoti pieķērušies meitenei. Tā kā mums aizbildniecībā viņu nedeva, nolēmām Sandru adoptēt. Nespēju iedomāties, ja meitu tagad vajadzētu kādam atdot. Es viņai esmu mamma, viņai ir tētis un ģimene,” atzīst Janīna.
Kaut vairāk šādu ģimeņu
“Mēs esam ļoti priecīgi un lepni, ka pagastā ir šāda ģimene,” teic Vircavas pagasttiesas priekšsēdētājas vietas izpildītāja Aiga Ose. Viņa stāsta, ka ģimene ir ļoti kārtīga, bērni vienmēr tīri apģērbti, lielākie pabeiguši vidusskolu un mācās tālāk. Janīna ir ļoti atsaucīga un rūpējas par bērniem.
“Brīnišķīga ģimene, gādīgi vecāki. Kaut vairāk būtu tādu ģimeņu! Esam priecīgi, ka kuplajā pulciņā vieta atradusies vēl vienam likteņa pabērnam,” atzīst A.Ose.
Vircavas pagastā ir vēl vismaz trīs ģimenes, kas domā iegūt audžuģimenes statusu un uzņemt savā saimē bērniņu. Tagad tas būs daudz drošāk izdarāms, jo ģimenēm ir liels palīgs – centrs “Elizabete”, kas palīdzēs risināt dažādus jautājumus, sniegs atbalstu, konsultācijas un veicinās sadarbību.
***
10 soļi, kas jāņem vērā, lai kļūtu par audžuģimeni
– Pilnībā jāizprot audžuģimenes funkcijas, atbildība un pienākumi (audžuģimene ir īslaicīga aprūpe bērnam, kas nevar uz laiku atrasties savā ģimenē).
– Skaidri un godīgi jāizvērtē sava motivācija (kāpēc vēlos kļūt par audžuģimeni).
– Jāpārrunā šis jautājums ar visiem ģimenes locekļiem, ieskaitot bērnus (visai ģimenei jābūt tam gatavai).
– Jānovērtē apstākļi un iespējas (pietiekama platība, atsevišķa gultasvieta, personīgais laiks, enerģija, zināšanas u.c.).
– Jādodas uz savas dzīvesvietas bāriņtiesu vai pagasttiesu, paužot vēlmi kļūt par audžuģimeni (atbalstu un palīdzību formalitāšu kārtošanā varat saņemt centrā “Elizabete”).
– Jābūt gataviem, ka bāriņtiesas vai pagasttiesas darbinieki izvērtēs ģimenes sadzīves apstākļus un noteiks piemērotību audžuģimenes pienākumu veikšanai.
– Jānoklausās bezmaksas mācību kurss.
– Pēc tā beigām tiek pieņemts lēmums par audžuģimenes statusa piešķiršanu.
– Jābūt gataviem, ka jebkurā brīdī jūsu ģimenē var tikt ievietots bērns, saskaņojot viņa īpašās vajadzības ar jūsu iespējām tās īstenot (jāapzinās bērnu īpašā situācija, specifiskā uzvedība un emocionālais stāvoklis).
– Jums ir iespēja saņemt psihologa, sociālā darbinieka konsultācijas, palīdzību un iesaistīties atbalsta grupās, kā arī līdzdarboties īpašos pasākumos un nometnēs gan vecākiem, gan bērniem.
