Gluži kā Ziemassvētku pantiņos neatkarības pirmo gadu politiskajās stenogrammās un debatēs figurēja tāds abstrakts jēdziens kā «maiss».
Gluži kā Ziemassvētku pantiņos neatkarības pirmo gadu politiskajās stenogrammās un debatēs figurēja tāds abstrakts jēdziens kā “maiss”. Netika gan solītas bonbongu paciņas, ko pie svētku eglītes no košas krāsas maisa izņems un rātniem mazuļiem dāvās balti bārdains vecītis. Itin drīz tauta tika pieradināta pie jēdziena “čekas maisi”, ar ko apzīmēja kādreizējo Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu jeb ziņotāju kartotēku.
Laikam ejot, aizdomu ēnā kā iespējamie bijušie informatori nokļuva jau piemirstie “piecīši” un vēl virkne citu elites pārstāvju, kas vairāku gadu garumā tika pakļauti tiesībsargājošo institūciju ķidāšanai. Atsevišķas lietas nonāca pat līdz tiesas zālēm, taču pārliecinošu argumentu trūkums liedza publikai iepazīt slepenā dienesta haizivis, un prāvas ar vērā ņemamiem rezultātiem neizcēlās. Ievērojamākajai publiskajai valsts mēroga grēksūdzei pēc ilgas klusēšanas sevi pakļāva ārsts, tolaik ārlietu ministrs un viena no tagad svaigi atdzīvinātā politiskā nīkuļa partijas “Latvijas ceļš” “lokomotīvēm”, Georgs Andrejevs.
Drīz vien “čekas sērga” pierima, un nebija ne mazākā iemesla uzskatīt, ka jautājums vēl jebkad parādīsies valsts augstāko amatpersonu dienaskārtībā. Turklāt, ņemot vērā formāli par čekistiem atzīto personāliju trūkumu, deviņdesmito gadu vidū pieņemtais aizliegums bijušajiem VDK štata un ārštata aktīvistiem darboties noteiktos amatos un profesijās uzskatāms labākajā gadījumā vien par krāšņu “problēmas ilustrāciju”.
Tādēļ gluži vai neticams šķita paziņojums, ka arī šā brīža Saeima ar Juridisko komisiju priekšgalā pēc “naftas zemnieku” frakcijas līdera Augusta Brigmaņa ierosinājuma nolēmusi lieku reizi pavalstīt jau gadiem gremoto karsto kartupeli un atsiet galus jau biezā kārtā noputējušajām “čekas kulēm”. Tika lēsts, ka tajās varētu būt atrodami ap četrarpus tūkstošu kādreizējo ziņotāju vārdu.
Diemžēl nu jau var droši teikt, ka iecerētā maisu saturu publiskošana notiks daudz par vēlu, un patiesības atklāšanas vietā tā būs vien papildu priekšvēlēšanu reklāma skaļākajiem maisu galu virinātājiem. Jo, pirmkārt, tā arī nav zināms, cik daudzu “pseidočekistu” vārdi pa šiem gadiem tā vai citādi no maisiem izvilkti un noglabāti drošā vietā Latvijā vai ārpus tās, līdz ar to “kartotēka” labākajā gadījumā ir tualetes papīra vērtē. Otrkārt, kā atzinis arī Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš, vairs nav iespējams noteikt maisos minēto personu sadarbības ar VDK kapacitāti, turklāt kā pilnīgi reāla pieļaujama iespēja, ka daudzu piederība čekistu varzai ir vienkārši pierakstīta. Treškārt, neviens maisu atvērējs nav izteicis kādu nopietnu argumentu šīs darbības lietderībai, ja neskaita frāzi “nepieciešams beidzot ieviest skaidrību”, lai gan katram jau tagad saprotams, ka šī atklāsme nekādu skaidrību neradīs tik un tā, vien daļai no čekistiem cietušās sabiedrības uzjundīs grūti pārvaramu kārdinājumu spriest linča tiesu tirgus placī, ko nemazinās pat Juridiskās komisijas izauklētie pavadraksti.
Spriežot pēc nesen publicētās informācijas, čekas ziņotāju nastu no pleciem itin atjautīgi novelt spējuši Latvijas ziemeļu kaimiņi igauņi. Jau deviņdesmitajos gados Igaunijas valdība deva iespēju katram eksčekistam labprātīgi atzīties drošības iestādēm apmaiņā pret turpmāku vārda konfidencialitātes garantiju, tādējādi izslēdzot jebkādu politisku spekulāciju iespēju nākotnē.
Savukārt Latvija atkal no vairākiem “ļaunumiem” pamanījās izvēlēties ne to mazāko, atstājot pietiekami daudz vietas intrigām, kārtējo reizi īsti latviskā garā sagādājot sev gūzmu lieku problēmu un iespēju vēlreiz līdz ausīm ielīst folklorizētajā “čekas maisā”. Bet varbūt tā patiešām arī būs pēdējā reize, jo beidzot šīm “vaļā – ciet” spekulācijām tiks pielikts trekns punkts.
