Liela daļa dzintarjūras krastā dzīvojošo un viņu likteņa brāļu un māsu citās austrumu bloka valstīs, šķiet, ne mirkli nav zaudējuši vēlēšanos lūkoties pāri trejdeviņām jūrām un sapņot par ideālisma elpošanu.
Liela daļa dzintarjūras krastā dzīvojošo un viņu likteņa brāļu un māsu citās austrumu bloka valstīs, šķiet, ne mirkli nav zaudējuši vēlēšanos lūkoties pāri trejdeviņām jūrām un sapņot par ideālisma elpošanu jau gadu desmitiem un simtiem demokrātijas labumus izbaudījušās teritorijās. Par apsolīto zemi un sapņu krastu izsenis daudzās pasaules malās liela cilvēces daļa uzskata Ameriku, par ko liecina ikgadējās aplēses par iebraucēju pieplūduma dinamikas palielinājumu. Taču, no otras puses, – ja nebūtu imigrantu, nebūtu arī Amerikas.
Latvija jau vairākus gadus arī oficiālā līmenī vērš cerību pilnu skatu ASV virzienā, pagalvī glabājot saldu sapni par bezvīzu režīmu, kas ļautu ne tikai izvairīties no vēstniecības apmeklējuma un atļaujas saņemšanas procedūras, bet arī ieekonomēt savus simts “zaļos” un aiztaupīt iespējamos pārdzīvojumus vīzas intervijas laikā, kad bieži vien primārs izrādās nevis tās pieprasītāja stāvoklis, bet konsula attiecīgā brīža noskaņojums, un topošajam ceļotājam liktenīgāks par ierēdņa iztēlē mālēto laimes meklētāja tēlu izrādās pusdienlaika tuvums, kas veicinājis klerka noskaņojuma pasliktināšanos. Domājams, ikviens, kas kaut reizi bijis uz vīzu interviju ASV vēstniecībā, būs manījis ne vienu vien gadījumu, kad, par spīti vīzas pretendentu (īpaši – sieviešu dzimuma) it kā stabilajam sociālajam stāvoklim un labticīgajiem nodomiem, konsuls šķietami jau pirms jebkādu jautājumu uzdošanas atnācēju domās notur par potenciālo teroristu līdzdalībnieci, prostitūtu vai sapņu prinča meklētāju.
Par mūsu draugiem sevi dēvējošie aizokeāna darboņi ar pašu Vašingtonas saimnieku Džordžu Bušu priekšgalā vārdos līdz šim bijuši ārkārtīgi dāsni. Dažāda kalibra Baltā nama sūtņi aizgūtnēm solījuši savu “labo draugu” Latviju iesākumam iekļaut vismaz bezvīzu programmā, tiesa, ne bez nosacījumiem.
Viens no tiem – vīzas iebraukšanai ASV jāsaņem vismaz 97 procentiem pretendentu. Te nu Latvija nokļūst gluži vai kā spīlēs, jo pagaidām šis rādītājs nesasniedz pat 90 procentu, un pirms abu valstu pārstāvju pastiprinātas pievēršanās šim jautājumam tas bija vēl ievērojami zemāks. Turklāt ar līdzšinējo vēstniecības konsulu attieksmi, vai visus iespējamos grēkus pierakstot pat pusaudžu mūzikas kolektīva pašdarbniekiem, vienā mirklī sagraujot sapni uzdziedāt jeņķu krastos uz dzīvi palikušiem “dīpīšiem” un līdzīgām ļaužu kategorijām, izvirzītā kritērija izpilde šķiet teju vai nereāla. Situāciju vēl komiskāku padara gada sākumā ASV Senātā izstrādātās izmaiņas imigrācijas likumā, kur kā viens no bezvīzu režīma ieviešanas kritērijiem minēts arī potenciālās pretendentvalsts nosūtīto karavīru skaits Irākas misijā, kā minimuma latiņu nosakot 300 cilvēku un tā Latviju automātiski atstājot aiz borta.
Tikmēr Bušs tikšanās laikā ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu Rīgas pilī pilnu krūti vēsta par savu nodomu iesniegt Kongresā likumprojektu par kritēriju pārskatīšanu vīzu atvieglojumiem starp ASV un Latviju. Der atgādināt, ka tagad pats galvenais amerikānis zināmā mērā palicis “viens pret visiem”, jo politiskā atbalsta pēc zaudējuma vēlēšanās praktiski vairs nav, un konkurējošajiem politiķiem nostāja imigrācijas jautājumos ne tuvu nav tā liberālākā, līdz ar to izredzes spert drošu soli bezvīzu režīma virzienā neuzlabojas ne par mata tiesu.
“Jūs nekad neokupēs neviena sveša vara,” apmēram šādi Rīgā izteicās pats galvenais amerikānis. Jāsecina, ka tajā pašā laikā kā pašmāju, tā viena otra “draudzīgā” vara nelaidīs garām iespēju “mūs” barot ar dīvainiem solījumiem.
