Nu jau pusgadu Latvijas zivsaimniecībā virmo kaislības ap Krievijas noteiktajiem ierobežojumiem šprotu eksportam uz kaimiņvalsti.
Nu jau pusgadu Latvijas zivsaimniecībā virmo kaislības ap Krievijas noteiktajiem ierobežojumiem šprotu eksportam uz kaimiņvalsti. Diemžēl pārsvarā publiskajās diskusijās dominē viedoklis, ka vienīgā vaina ir vai nu valdības, vai arī Zemkopības ministrijas (ZM) nespējā “politiski vienoties” ar Krieviju par mūsu zivju eksporta aizlieguma atcelšanu.
Tomēr uzreiz jāteic, ka šāds “politisko zivju” problēmas raksturojums nav visai korekts. Pirmkārt, tāpēc, ka Krievijas likumdošanas normas par maksimāli pieļauto benzopirēna līmeni attiecas ne tikai uz Latviju, bet visu ES, tātad mēs, tāpat kā pārējās ES valstis, kas grib eksportēt savu produkciju uz Krieviju, rīkojamies pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Līdz ar to mūsu valdībai vai ZM nav iespējas “piespiest” Krieviju pēkšņi mainīt nosacījumus tikai pret Latviju. Problēmas risināmas kopējās ES un Krievijas sarunās – gan par vienotas pārbaužu metodikas ieviešanu, gan dažādo normu harmonizēšanu. Otrkārt, Krievijas standarti un veterinārā dienesta prasības zivju produkcijai nav kaut kas jauns, nezināms un pēkšņi ieviests – par to, ka tur ir šādi noteikumi, kas būs jāievēro jebkuram, kas grib eksportēt savu produkciju, ZM un Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) informēja Latvijas zivju ražošanas uzņēmumus jau pirms trim gadiem. Lielākā daļa sakārtoja ražošanu tā, lai produkcija atbilstu kaimiņu izvirzītajiem noteikumiem.
Tieši tāpat kā Latvijā eksistē noteiktas kvalitātes prasības, kas jāievēro Krievijas uzņēmumiem, tā arī turienes pārstāvji jau savlaicīgi informēja par saviem nosacījumiem. Ka tie nav pārspīlēti un “politiski uzspiesti”, liecina tas, ka vairums Latvijas uzņēmumu spēj izpildīt Krievijas prasības. Treškārt, plašsaziņas līdzekļos saceltā ažiotāža ļauj secināt, ka problēmas attiecas teju vai uz visiem Latvijas zivrūpniecības uzņēmumiem, taču gribu teikt – tā nav taisnība. Krievijas atbildīgo dienestu lēmums attiecas tikai uz atsevišķiem uzņēmumiem, nevis uz nozari kopumā.
Protams, ZM kopā ar PVD risina problēmas, kas saistītas ar šprotu eksportu uz kaimiņvalsti. Un esmu pārliecināts, ka gan sarunas ar Krievijas vēstnieku Latvijā, gan ZM un PVD operatīvā darbība sadarbībā ar kolēģiem Krievijas dienestos šo situāciju atrisinās. Daudz nopietnāka ir problēma, kā tomēr palīdzēt uzņēmumiem, kas dažādu iemeslu dēļ nav varējuši sakārtot ražošanu. Tālab visaugstākajā ekspertu līmenī ar Krieviju mēģinām vienoties par pārejas periodu, kura laikā Latvijas produkcijai varētu tikt piemērotas ES noteiktās normas, sarunās ar Krieviju arī risinām metodoloģijas jautājumus. Janvārī paredzētas ekspertu tikšanās gan Rīgā, gan Maskavā, kur arī mēģināsim rast problēmas risinājumu – tieši šādu stratēģiju uzskatu par to “politisko līmeni”, ko tagad prasa iesaistītie uzņēmumi. Savukārt tepat Latvijā janvārī aicināšu uz sarunu zivrūpniecības uzņēmumu vadītājus, lai vienotos par savstarpēju un, galvenais, kopēju nostāju problēmas risināšanai.
Atšķirībā no vairākiem iesaistīto uzņēmumu vadītāju paustajiem viedokļiem man nav pamata domāt, ka “šprotu karā” (kā šo situāciju nodēvēja kāds TV žurnālists) iesaistīta politika vai doti politiski noteikumi “no augšas” – ierobežot Latvijas produkcijas eksportu. ES un Krievijas sarunās jācenšas harmonizēt dažādās normas, taču tas nenozīmē, ka mūsu uzņēmumi varēs iztikt bez ražošanas modernizācijas un atbilstošu tehnoloģiju ieviešanas. Tas būs jādara neatkarīgi no jebkādu sarunu rezultātiem. Un šim procesam nav ne politisku, ne ekonomisku zemtekstu.
Saīsināti no ww.delfi.lv
