Kamēr 13 gadu vecā jelgavniece Agnija Zorge gāja līdz skatuvei, lai saņemtu «Latvijas lepnuma 2006» balvu, viņas mamma Sandra stāvēja kājās un asarām acīs aplaudēja.
Kamēr 13 gadu vecā jelgavniece Agnija Zorge gāja līdz skatuvei, lai saņemtu “Latvijas lepnuma 2006” balvu, viņas mamma Sandra stāvēja kājās un asarām acīs aplaudēja. Tā bija tikai maza daļiņa no pateicības, ko sieviete varēja veltīt meitai. Par to, ka viņa ugunsgrēkā neapmulsa. Par to, ka, spītējot bailēm, glāba māsas. Par to, ka Sandrai joprojām ir trīs bērni.
Pirmo reizi Agniju satiku pirms nepilna gada – janvāra vidū. Toreiz meitene, sarāvusies divdesmit grādu salā, krāsmatu kaudzē pie savas ģimenes kādreizējās mītnes vietas mēģināja atrast liesmu skartās mācību grāmatas. Bet optimisms nebija zudis. “Galvenais, ka māsiņas dzīvas un kaķis arī,” atzina meitene. Tādos brīžos parasti teic, ka bērni kļūstot pieauguši. Taču Agnija pieaugusi kļuva vēl agrāk. Varbūt jau tajā brīdī, kad sešu gadu vecumā viņai atklāja audzēju, nācās izņemt vienu nieri un ārsti nedeva lielas cerības, ka meitene operāciju izturēs. Taču izturēja. Kā ģimene saka – pateicoties savstarpējai mīlestībai, ticībai Dievam un mazās meitenes cīņas sparam.
Rīkojas kā pieaugušais
Sandra nesūdzas, taču viegli šai dzīvē nav gājis. Pirmais trieciens – Agnijas slimība. To, ticamākais, viņa ģenētiski pārmantojusi no tēva, bet atklāt izdevās tikai sešu gadu vecumā. Dažas dienas pirms operācijas tolaik vēl tik mazais bērns vecākiem strikti paziņoja: “Uz operāciju neiešu, kamēr nebūšu kristīta.” Tā kā transportēt Agniju nedrīkstēja, kristības notika turpat slimnīcas kapelā. Tādu pašu apņēmību meitene demonstrējusi, cīnoties ar slimību un gandrīz gadu pēc nieres izņemšanas pavadot slimnīcā, arī turpmāk, palīdzot rūpēties par abām mazākajām māsām.
Diemžēl ar to Zorgu ģimenes likstas nebeidzās. Dienā pirms pagājušās gadu mijas, ejot uz veikalu pēc zaļajiem zirnīšiem, Sandra neveiksmīgi krita, salauza kāju un uz vairākām nedēļām nonāca slimnīcā. Tobrīd vēl 12 gadu vecajai Agnijai, kamēr tētis strādāja, vajadzēja parūpēties par māsām Dagniju Raminu (3 gadi) un Sonoru Sandru (7 mēneši). Meitene, lai neiekavētu mācības, uzdoto apguva mājās, palīdzot apdarīt arī visus nepieciešamos saimniecības darbus. Ugunsgrēka rītā Agnija kopā ar mazajām iesnaudās, bet pamodās no kodīgiem dūmiem.
“Dūmos knapi spēju kaut ko ieraudzīt. Paņēmu māsas un devos uz durvīm. Bail? Nē, nebija, vai vienkārši par to nedomāju,” atzīst meitene, kas bērniem neierasti kritiskā situācijā spēja rīkoties loģiski un pārdomāti, tādējādi izglābjot ne tikai savu, bet arī māsu dzīvību.
Tas, ka tobrīd bija mīnus 23 grādu sals, bet Agnija – tikai vieglās mājas drēbēs un basām kājām, netraucēja viņai mazulītes iznest pagalmā, ievīstīt kažokā un skriet pie kaimiņiem, lai tie izsauc ugunsdzēsējus. Tikmēr meitene varonīgi devās atpakaļ dzīvoklī, kas tobrīd jau bijis pārvērties, Agnijas vārdiem, “milzīgā ugunskurā”. Ar gaļas gabalu no dzīvokļa tika izvilināts ģimenes kaķis, meitene iznesa arī dokumentus un jauno šujmašīnu. Vien televizors bijis par smagu, citādi arī to izdotos pasargāt. Aizmirsti netika kaimiņu bērni, kas ieslēgti vieni dzīvoklī, – tos Agnija mēģināja brīdināt. Tikmēr piebrauca ugunsdzēsēji un viņus izglāba.
Visa ģimene vienistabas dzīvoklī
“Esmu mūžīgu pateicību parādā Agnijai par to, ka viņa nevis tikai glābās pati, bet izglāba arī māsiņas,” “Latvijas lepnumam” rakstīja Sandra. “Man likās, ka zaudēšu prātu, kad slimnīcā to pa telefonu paziņoja.”
Lai gan vidējā māsa Dagnija reizēm vēl uztrūkstas no slikta sapņa un, ieraugot dūmus, liek saukt ugunsdzēsējus, Zorges pēc notikušā pamazām attapušies. Tagad viņi mitinās pašvaldības piešķirtā dzīvoklī, kas pirms tam bijis pamatīgi izdemolēts un prasījis ieguldījumus, lai tajā varētu dzīvot. Vienīgā istaba vienlaikus ir gan viesistaba, gan guļamistaba, kur, kā vēroja “Ziņas”, pietrūkst vietas daudzām nepieciešamām lietām, tomēr Zorges nežēlojas. “Nemaz nevarējām iedomāties, ka šodienas sabiedrībā ir tik atsaucīgi cilvēki. Mums palīdzējuši gan ar mēbelēm, gan naudiņu, gan drēbēm. Šo to paši cenšamies sagādāt – cik jau spējam,” teic Sandra, jo finansiālā situācija ģimenei, kurā aug divi bērni invalīdi un vienīgais apgādnieks ir tēvs, nav vienkārša. Dagnijai ir ļoti trausli kauli – arī ģenētiski pārmantota slimība –, tāpēc viņa prasa papildu uzmanību un māmiņa strādāt nevar, ja nu vienīgi mājās.
Nākotnē – ekstrēmas profesijas pārstāve?
Agnija mācās Jelgavas 3. pamatskolā, taču cer, ka nākamgad viņai atradīsies vieta mājai tuvākā mācību iestādē. “Man ir draugi, kas palīdzēja uzreiz pēc ugunsgrēka un arī tagad. Brīvajā laikā patīk paspēlēt pagalmā futbolu vai hokeju,” par meitenēm netipiskajām nodarbēm ar smaidu stāsta Agnija. Mamma gan piebilst, ka meita ir kā cāļu māte – ap viņu vienmēr esot bērnu bariņš.
Par nākotnes plāniem Agnija smejoties teic, ka pēc skolas beigšanas atpūtīšoties. Pagaidām gan strikta profesijas izvēle vēl nav izdarīta, taču tiek minētas vairākas – ķirurgs, psihiatrs, policists un pat ugunsdzēsējs. Meitene vēlas, lai ar savu darbu viņa spētu palīdzēt citiem un pat glābt cilvēku dzīvības.
“Pēc ugunsgrēka zvanīja draugi un izteica līdzjūtību par sadegušo veļasmašīnu un citām mantām, bet viņi piemirsa galveno – manas meitenes visas ir dzīvas un neskartas. Un tas, pateicoties Agnijai,” atvadoties piebilst Sandra. O
***
“Palīdzēsim palīdzēt!”
Lai gan labi cilvēki Agnijas ģimenei palīdzējuši, kuplajam pulciņam trūkst daudzu ikdienā nepieciešamu lietu. Lieti noderētu mēbeles, it sevišķi skapis un gulta. Pavisam jauki būtu, ja kādai firmai vai privātpersonai atrastos dators (protams, var būt arī lietots) – tas ļautu Agnijai labāk apgūt informātiku, bet mamma spētu mājās kaut ko strādāt (viena no viņas profesijām ir datoroperatore). Agnijas sapņu dāvana ir MP3 atskaņotājs. Ja kādam ir vēlme un iespējas palīdzēt šai ģimenei, lūgums vērsties redakcijā pa tālruni 3007098.
***
“Latvijas lepnumam 2006” no Jelgavas bija pieteikti
Laura Bracka
Aigars Bumbieris
Gunta Maija Čuda
Silvija Melita Dālmane
Anda un Roberts Dzerkaļi
Valda Emberga
Aldis Egils Hartmanis
Anna Laima Helviga
Andrejs Jonāts
Aivars Karlsons
Valērijs Kiseļovs
Imants Konutis
Mirdza Lazdiņa
Arita Liepiņa
Andris Lukss
Inita Marecka
Līga Miķelsone
Ingrīda Ose
Lilita Ozola
Ineta Ozoliņa
Zelma Ozoliņa
Jānis Ozollapa
Valdis Pakalnietis
Inese Radziņa
Mārīte Rismane
Mārīte Slokenberga
Inga Staune
Klāra Stepanova
Raitis Šēners
Janošeks Tomass
Dace Upeniece
Sergejs Upmanis
Maija Ukstiņa
Sandra Viniarska
Inguna Viņņičuka
Mārtiņš Vizners
Vija Vītola
Lolita Zundovska
