23. decembrī Sv.Annas baznīcā valdīja prieks un līksme, jo bija paredzama ielūkošanās divu romāņu mūzikas kultūras dižgaru – Antonio Vivaldi un Kamila Sen-Sansa – daiļrades lappusēs.
23. decembrī Sv.Annas baznīcā valdīja prieks un līksme, jo bija paredzama ielūkošanās divu romāņu mūzikas kultūras dižgaru – Antonio Vivaldi un Kamila Sen-Sansa – daiļrades lappusēs.
Blakus jau ierastajiem Ziemassvētku stāstiem, ko ikreiz ar bijību un sajūsmu klausāmies (J.S.Baha “Magnificat”, “Ziemassvētku oratorija” vai G.F.Hendeļa “Mesija”), nostājas citi, kam ceļš, vai tie būtu baroka mūzikas meistaru laikabiedri vai franču liriskās operas pārstāvji, nav tik viegls un gluds. Paldies Dievam, esam sapratuši, ka vērtīgs ir ne tikai zināmais, bet arī mazāk pazīstamais un svešais, bieži vien tie ir komponistu agrīnās daiļrades darbi, kā tas bija arī minētajā koncertā. Vislielākā atzinība sekmīgā A.Vivaldi “Gloria” un K.Sen-Sansa “Ziemassvētku oratorijas” izvēlē un realizācijā pienākas diriģentam Aigaram Meri un Jelgavas kamerorķestrim, jauktajam korim “Zemgale”, solistiem Elīnai Volkmanei, Guntai Davidčukai, Baibai Zanderei, Jurim Vizbulim un Jurim Siliņam.
A.Vivaldi mūzikai piemīt cildenums, aristokrātisks smalkums, barokāli krāšņas un bezgalīgas melodijas, kas labi atbilda E.Volkmanes un G.Davidčukas meistarībai. Jāuzteic ansamblis “Laudamus te”, kas izskanēja nevainojami, ar gluži operisku vērienu. Savukārt “Domine Deus” (E.Volkmane) raisījās skumji smeldzīgi, ko pasvītroja siciliānas “vaibsti” un arī skaudri smalkā obojas melodija (I.Egle). Komponistu atstātajam mūzikas mantojumam piemīt noslēpumaina burvība, bet to tapšana dažbrīd ir gluži prozaiska. A.Vivaldi (1678 – 1741) “Gloria” (1703) nav īpaši pasūtināts darbs, bet gan tapis, komponistam strādājot Venēcijā kādā bāreņu namā, mācot tā meitenēm mūziku. Kā “Gloria”, tā apmēram 50 garīgās mūzikas opusu, kas radušies desmit bāreņu namā pavadītajos gados, kļūstot šajā laikā par maestro di coro, kā arī instrumentālās mūzikas kompozīcijas pieskaitāmas izcilākajām 18. gadsimta mūzikas lappusēm.
A.Vivaldi mūzikā tomēr valda zināms satingums un stīvums, kas varbūt ir kā sava laika liecība, bet to diezin vai var teikt par K.Sen-Sansa (1835 – 1921) daiļradi, kas priecē ar domas skaidrību, sulīgu kolorītu un virtuozitāti formveidē tik tālu, ka dažbrīd gribas striktākas un noteiktākas līnijas… Neapšaubāms ir K.Sen-Sansa simfoniķa talants, ko apliecina “Dance macabre”, Introdukcija un rondo capriciozo vijolei un orķestrim, trīs simfonijas, 2. un 5. klavierkoncerts, “Dzīvnieku karnevāls” un, protams, vokāli instrumentālie darbi. K.Sen-Sansam piemita vērienīgums (arī viena no baroku raksturojošām iezīmēm), ko, visticamāk, viņš saskatīja Ferenca Lista daiļradē. Ne velti atmiņā paliekošā ar franču eleganci veidotā “Ziemassvētku oratorijas” (op.12, 1863) 1. daļas tēma parādās tuvu finālam 9. daļā. Kaprīzi smalka, saprotams, ka prognozējamām negaidītībām bagāta (ja opuss rūpīgi iestudēts, kā tas bija šoreiz) – harmonijās, ritmā, faktūrā –, viss desmitdaļīgais darbs aizslīd nemanāmi un pārliecinoši, it kā katru rīta lūgšanu būtu dziedāts un spēlēts… (Adventes laikā). Spilgtā atmiņā vai ik daļa, tās skanējums, tomēr sevišķi jāizceļ tenora solo (2. daļas rečitatīvs un koris, 4. daļas ārija un koris), kur īpašs lirisks strāvojums, balss atbilstība dziedājumam bija saklausāma J.Vizbuļa sniegumā.
Skaidrs, noturīgs bija kora “Zemgale” devums viscaur un plašākajos komponista atvēlētajos kora skatos, piemēram, 6., 9. un 10., kur piedalījās arī solistu kvintets (E.Volkmane, G.Davidčuka, B.Zandere, J.Vizbulis un J.Siliņš).
A.Meri prot aicināt un saliedēt savstarpēji saskanīgas, saderīgas balsis, kā arī vienot tās kopējā harmoniskā skanējumā. Diriģentam ir pieredze lielu vokāli instrumentālu darbu iestudēšanā, un nevar noliegt, ka tie viņam padodas izcili. Iespējams, tas ir tāpēc, ka A.Meri labi zina, ko un kāpēc vēlas klausītājiem teikt. Reti kurš diriģents vienlīdz stabili izjūt visas vokāli instrumentālā darba daļas. Smalks, izturēts kā A.Vivaldi, tā K.Sen-Sansa darbu atskaņojumos bija Jelgavas kamerorķestra sniegums. Labs balsts izpildītājiem šoreiz – arī kuplais klausītāju pulks.
