19. decembrī Jelgavas kultūras namā sanāca vīri sirmām galvām, bet viņu meitenes vēl joprojām tikpat daiļas un pievilcīgas kā tajos tālajos gados, kad par piederību Latvijai sveša vara lēma mērot tālo ceļu uz PSRS nostūriem.
19. decembrī Jelgavas kultūras namā sanāca vīri sirmām galvām, bet viņu meitenes vēl joprojām tikpat daiļas un pievilcīgas kā tajos tālajos gados, kad par piederību Latvijai sveša vara lēma mērot tālo ceļu uz PSRS nostūriem. Tikai gaita vairs nav tik raita un nama kāpnes kļuvušas pārāk stāvas, pagriezienos jāapstājas, it kā kāptu pa garo pupu debesīs. Viņi pulcējās pie baltiem bagātīgi klātiem galdiem, lai kopīgi svinētu Ziemassvētkus. Atmiņā atausa to tālo gadu nabadzība, izsalkums, bezspēcība, tad par šādu galdu varēja tikai sapņot.
Kad visi sapulcējušies, mūsu ilggadējais vadītājs Pēteris Āns uzrunu sāka tieši ar vārdiem – mums šodien astoņpadsmit…
Jā, pirms 18 gadiem, kad pār Latviju virmoja atmodas vēsmas, Jelgavas Mūzikas skolā pulcējās bariņš cilvēku ar degošām sirdīm, kas, atgriezušies no lēģeriem, vēlējās darboties, apvienoties. Un mūsu apvienības vārds tika ņemts no slavenās, spītīgās, mūžam raudošās klints Daugavas krastā – Staburaga –, kas aprakta zem ūdeņiem elektrifikācijas vārdā. Tā spēja pretoties upes viļņiem, kas vērpetē griežas pakājē, pretoties pavasara lediem, kas triecas tajā, un tāpat kā mēs, sveša pārspēka mākti, nepadevās, kaut bija lemts nogrimt ar cerību reiz augšām celties.
Staburadziešu vārdā valde teic sirsnīgu paldies visiem labajiem cilvēkiem un organizācijām par finansiālo atbalstu un dāsnajām dāvanām.
Skan Ziemassvētku melodijas, kurām nevar nedziedāt līdzi. Un vēlāk, kad aicina valsis, zāle pildās dejotājiem. Te jāatceras Heislera dzejolis “Eglīte un bērzs”. Cik cēli šie pāri valsē – kā tālajos gados –, kad vēl nebija izsūtīti. Pat šodien nejūtas smagā gadu nasta plecos. Baltais bērzs un smuidrā, vienmēr zaļā eglīte ir blakus.
Lai jums veselība un dzīvotprieks!
Jelgavas represēto apvienības “Staburadze” valde