Tā neklātienes intervijā «Ziņām» uzsver ekonomikas ministrs Jurijs Strods.
Tā neklātienes intervijā “Ziņām” uzsver ekonomikas ministrs Jurijs Strods. Pašlaik mūsu valsts ekonomikai stabilitātes gan pietrūkst. Tā kā vairāku iemeslu dēļ intervija notika ar epasta starpniecību, vietām jaušams klātbūtnes trūkums, arī zināma piesardzība. Iespējams, gan tāpēc, ka ministrs, stājoties amatā, uzsvēris nepieciešamību izmantot simts dienu saudzēšanas režīmu, gan tāpēc, ka TB/LNNK, ko pārstāv ministrs, ir valdošās trīspartiju koalīcijas pieaicinātā spēka statusā. Visiem “Ziņu” lasītājiem J.Strods vēl laimīgu un panākumiem bagātu jauno 2007. gadu.
Pirmais lielais darbs bija valsts budžeta veidošana. Valdībā nebija domstarpību par prioritātēm – darba samaksas paaugstināšanu sabiedriskajā sektorā un autoceļiem. Tiesa, ministrijas dažādām prioritātēm vēlējās papildu finansējumu gandrīz 733 miljonu latu apmērā. Taču novirzīti tikai 65 miljoni. Kā raugāties uz šīm “šķērēm” un kā budžetā apmierinātas Ekonomikas ministrijas (EM) prioritātes?
Kopumā EM ir apmierināta ar piešķirto papildu finansējumu, lai nodrošinātu prioritāros pasākumus. Ministrija prasīja 22 605 015 latu, akceptēja 8 570 387. Savukārt kā galveno finansējumu, gatavojot grozījumus likumā “Par valsts budžetu 2007. gadam”, noteica 3 093 100 latu valsts stimulējošas eksporta politikas palielināšanai, 550 900 latu divu jaunu ekonomisko pārstāvniecību atvēršanai un valsts naftas produktu rezervju izveidei 8 509 940 latu.
Vai budžeta tapšanas laikā nav parādījušās tendences par pozīcijām, kur ietaupīt, piemēram, ne vienā vien valsts struktūrā uzpūstais birokrātiskais aparāts u.tml.? Protams, ir pozīcijas, kur darbinieku skaits jāpalielina, piemēram, ES fondu apgūšana. Tomēr valsts un arī pašvaldību struktūras ir tās, kur pastāv noteikts darbalaiks, to strādājošie atšķirībā no privātstruktūrām bez pārslodzēm var apvienot darbu ar mācībām, saņemot apmaksātus atvaļinājumus, doties uz kursiem. Vai tas nešķiet netaisnīgi un vai ikvienā struktūrā nevajadzētu pārskatīt katra posteņa lietderību un pievienoto vērtību?
Katra ministra un attiecīgā valsts sekretāra uzdevums ir izvērtēt, cik darbinieku nepieciešams institūcijā, lai realizētu tai noteiktās funkcijas.
Jārunā par vēl vienu aspektu – valsts pārvaldē strādājošo algas konkurētspēja ar privāto sektoru. Tā valsts pārvaldē ir liela problēma, jo algas nespēj konkurēt ar privāto sektoru, jauni un enerģiski cilvēki no tās aiziet. Arī Ekonomikas ministrijā ir daudzas vakances.
Sabiedrībai attiecībā uz naudas sadali svarīgi zināt, kad valstī līdzekļus dalīs atbilstoši vajadzībām, nevis pēc partiju piederības un pozīcijas vienošanās. Nākamā gada budžetā partijām līdzekļu sadalei pēc saviem ieskatiem piešķirts mazāk naudas. Un tomēr – vai tas vispār ir lietderīgi?
Ekonomikas ministrija līdzekļus pieprasīja atbilstoši tautsaimniecības attīstības vajadzībām un prioritātēm.
Valstī vairāk nekā divus gadus ir augstākā inflācija Eiropā. Jūsu priekšgājējs Aigars Štokenbergs pirms portfeļa nomaiņas visai rožaini runājis par pašreizējo situāciju. Proti, nekādi brīnumi nav gaidāmi. 2006. gadā inflācija būs 6 – 7 procenti, šogad – 5, nākamajā – 4. A.Štokenbergs inflācijas mazināšanos saista ar kredītu patēriņa samazināšanos. Tomēr viss nav tik vienkārši.
TB eiroparlamentārieši bija pirmie, kas sāka runāt par iespējamo krīzi. Vēlāk arī Latvijas Bankas un citi speciālisti uzsvēra, ka idilliskais skatījums uz dinamisko izaugsmi ir apšaubāms. Proti, ir maz valstu, kas iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi 11 – 13 procentu apmērā saglabājušas ilgākā periodā. Izņēmums pēdējos 10 gados ir Ķīna. Mēs būtiski atšķiramies, mūsu izaugsmi pavada stabilitātes un līdzsvara trūkums – augsta un noturīga inflācija, kā arī liels maksājumu konta deficīts (pērnā gada trešajā ceturksnī ap 18 procentu). Ja nekas nemainīsies un ekonomikas attīstības lokomotīves joprojām būs uz iekšzemes pieprasījumu orientētās nozares – tirdzniecība, būvniecība, darījumi ar nekustamo īpašumu un finanšu pakalpojumi –, izaugsmes tempi kritīsies.
Arī banku analītiķi prognozē, ka ekonomikas tempi pazemināsies, kā būtiskāko riska faktoru minot darbaspēka trūkumu. Saprotams, ka tautsaimniecības piedāvājuma pusi strauji kāpināt nav iespējams – rūpnīcām, iekārtām, darbaspēka kvalitātes celšanai nepieciešams laiks. Tomēr, neko nedarot vai stimulējot līdzšinējo ekonomiku, problēmas var saasināties. Kāda varētu būt jūsu rīcība?
Makroekonomiskās stabilitātes, tajā skaitā cenu stabilitātes, nodrošināšana ir ekonomiskās politikas pamatuzdevums. Apstākļos, kad trīs gadus pēc kārtas ir paaugstināta inflācija, valdībai jāveic konkrēti pasākumi, lai to mazinātu.
Paaugstināta inflācija vairāku gadu garumā, pirmkārt, ir kādas ekonomiskas nesabalansētības (parasti ekonomiskā valodā to sauc par pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstību produktu vai finanšu tirgos, kā arī darba tirgū) sekas. Otrkārt, paaugstināta inflācija var būt cēlonis šādas neatbilstības stimulēšanai un uzturēšanai. Otra jautājuma puse ir konkrēto pasākumu izvēle, jo katram pretinflācijas pasākumam ir sava cena.
Tāpēc, lai izstrādātu ziņojumu par patēriņa cenu attīstību un sagatavotu priekšlikumus, kā pazemināt inflāciju, izveidota darba grupa, kuru vadīs finanšu ministrs Oskars Spurdziņš. Dalībai tajā no EM deleģēts valsts sekretārs Kaspars Gerhards. Darba grupai līdz 1. martam Ministru kabinetā jāiesniedz inflācijas mazināšanas priekšlikumi.
Līdzšinējās valdības, lobējot savējo intereses, veidojot karteli, panākušas, ka īsā laikā valstī ir desmitiem miljonāru, bet nav ielikušas pamatus labklājīgas valsts radīšanai. Nav progresīvā ienākumu nodokļa, netiek iekasēts nodoklis par dividendēm. TB sāka runāt par nodokļa ieviešanu spekulatīviem darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. Rezultāti atkarīgi no pārējiem koalīcijas partneriem, kuru attieksme pret nodokli ir atturīga, lai neteiktu vairāk. Nav īstas ieinteresētības “slīpo” gājienu izskaušanā ES naudas apguvē, korupcijas mazināšanā, likumu nepilnību novēršanā un virknē citu jomu.
Saistībā ar dividendēm Jelgavā spilgts piemērs bija iepriekšējā Cukurfabrikas īpašniekfirma “Lex–u”. Tās īpašnieks miljonārs Uldis Aukšmuksts pirms maksātnespējas procesa paspējis saņemt dividendēs firmas iepriekšējā gada rekordpeļņu – 3,24 miljonus latu. Pēc tam firma, kas figurēja liekā cukura uzkrājēju vidū, par ko valstij būs jāmaksā ES noteiktais sods vairāku miljonu latu apmērā, līdzīgi kā citas var bankrotēt. Nezinu, kā citās labklājības valstīs, bet, piemēram, Zviedrijā bijis laiks – ja kāds nopelna miljonu, 90 procentu no tā bija jāatdod nodokļos.
Vai pie mums kādreiz varētu beigties savējo lobēšana visos iespējamos veidos un līmeņos, lai valsts sāktu virzīties uz labklājību? Kā vērtējat nodokļa ieviešanu spekulatīviem darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem?
Ja vairākums vēlētāju būtu akceptējuši nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas loka paplašināšanu un devuši pilnvaras TB/LNNK (vismaz 51 vieta Saeimā) veidot valdību, tad, protams, jau 2007. gadā tiktu sagatavota nepieciešamā normatīvo aktu bāze nodokļa ieviešanai spekulatīviem darījumiem ar nekustamo īpašumu un 2008. gadā tas sāktu darboties. Tagad turpināsim darbu un centīsimies pārliecināt partnerus valdībā par šāda lēmuma nepieciešamību.
Būvniecības pārstāvji atzīst, ka nozarē valda haoss un notiek visādas lietas. Daļa uzskata, ka tas saistīts ar nozares ministrijas trūkumu, jo pašlaik šīs lietas kūrē vairākas ministrijas. Jūsu priekšgājējs atzinis, ka savas ministrijas radīšana problēmas neatrisinās. Ko jūs plānojat darīt?
Būvniecība ir pietiekami komplicēts process, tādēļ nevajadzētu to vienkāršot. Vispirms jākonkretizē, kurā tās posmā ir šis minētais “haoss” un kurš par to atbildīgs. Būvniecības likumā ir nodalīta valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju kompetence.
Kāds ir EM uzdevums būvniecībā? Ministrija izstrādā vienotu valsts politiku nozarē un nodrošina tās realizēšanu. Lai veiktu šo uzdevumu, ministrija izstrādā būvniecības attīstības stratēģiju un programmu; priekšlikumus būvniecību reglamentējošu normatīvo aktu sistēmas pilnveidošanai; izstrādā, apkopo un iesniedz Ministru kabinetam apstiprināšanai būvnormatīvus; pārbauda pašvaldību apstiprināto saistošo apbūves noteikumu atbilstību likumiem un citiem normatīvajiem aktiem un veic vēl virkni citu uzdevumu.
Būvniecības likumā noteikta arī vietējo pašvaldību kompetence: izstrādāt un apstiprināt savas administratīvās teritorijas plānojumu, detālos plānojumus un to sastāvā esošos apbūves noteikumus, kas ir obligāti visiem būvniecības dalībniekiem un attiecas uz visu veidu būvēm vietējās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kā arī kontrolēt un nodrošināt to izpildi; izskatīt būvprojektus un pieņemt lēmumus par tiem; izsniegt un reģistrēt būvatļaujas (arī citu institūciju izsniegtās būvatļaujas); kā arī kontrolēt, kā būvniecības dalībnieki ievēro šā likuma un citu būvniecību reglamentējošu normatīvo aktu prasības.
Jāņem vērā, ka dokumenti būvniecībai izstrādāti deviņdesmito gadu beigās, turklāt, mainoties valdībām, mainījies arī funkciju sadalījums dažādām ministrijām. Lai uzlabotu situāciju, tiek izstrādāti priekšlikumi nozares institucionālās struktūras optimizācijai. Top jauni politikas dokumenti – koncepcija būvniecības kontroles sistēmas pilnveidošanai un būvniecības pamatnostādnes. Aktuāls ir jautājums, kurā būvniecības procesa posmā iespējama lēmuma pieņemšana kāda īpašās interesēs, pārkāpjot likuma prasības, un, ja pieņemts nelikumīgs lēmums (kāda īpašās interesēs), tad – kādēļ un kas par to ir atbildīgs?
Būvniecība sākas ar teritorijas plānojumu un apbūves noteikumiem, kas ir konkrētas pašvaldības kompetence, un vai nu šis plānojums ir, to ievēro un viss var notikt likumīgi, vai arī tā nav? Nākamais posms – dokumentu sagatavošana projektēšanai – plānošanas un arhitektūras uzdevums, tanī skaitā tehnisko un īpašo noteikumu izvirzīšana. Protams, šis posms ir maināms un EM sagatavojusi grozījumus Vispārīgajos būvnoteikumos.
Precizēta arī publiskā apspriešana, noteikti termiņi un kārtība nelikumīgi celtu objektu nojaukšanai, pašlaik tiek pārskatīta būvju ekspluatācijā pieņemšanas kārtība.
Par to, ka ar mūsu ekonomiku nav īsti labi, varam pārliecināties arī ikdienā. Nesen kādā būvmateriālu veikalā noklausījos, kā prātīgs pārdevējs klientam atzina, ka mājas būvei nepieciešamos blokus lētāk iegādāties pie Vācijas ražotāja un atvešanai nofraktēt fūri, nevis pirkt Latvijā. Būvmateriālu tirgotāji līdz ar būvniecības bumu uz nebēdu liek uzcenojumus, ne vienam vien izstrādājumam gada laikā cenas augušas par 100 un vairāk procentiem (savu tiesu, protams, paņem ražotāji). Arī lielai daļai mēbeļu tirgotāju uz Baltkrievijas un Krievijas izstrādājumiem izdodas tikt pie 100 un vairāk procentu peļņas (daļa preces neieved kā juridiskas personas, lai nav jāmaksā muita). Arī Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācija atzinusi, ka apģērbu cenas Latvijā ir pusotru reizi augstākas nekā vidēji Eiropā. Turklāt pie mums nonāk zemākas kvalitātes prece un tās cena nav samērojama ar “štruntīgo” kvalitāti. Uzskaitījumu varētu turpināt. Nācies konstatēt, ka ne viena vien ikdienas pārtikas prece mazajā piemājas veikalā maksā tikpat vai pat lētāk nekā lielveikalā (protams, neņemot vērā atlaižu akcijas). Lai gan vajadzētu būt otrādi.
Pamatproblēma ir tirgotājos, atzīst gudri prāti. Taču tie, kas varētu kaut ko ietekmēt, uz to piever acis. Konkurences padomes uzdevums ir tikai konstatēt situāciju, citādi “rokas par īsu”. Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) kapacitāte, šķiet, ir nepietiekama. Nav saprotams, kāpēc, piemēram, pirms diviem gadiem likvidēta PTAC Jelgavas filiāle, lai gan pārkāpumu netrūka. Daži izteica aizdomas – lai tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem būtu brīvākas rokas. Valsts iejaukšanās brīvā tirgus regulēšanā diez vai būtu pareizākais, bet ir nožēlojami, ka izmanīgi cilvēki tā iedzīvojas uz patērētāju rēķina. Ko darīt, lai situāciju uzlabotu?
Latvijas un arī citu valstu prakse rāda, ka lielajiem tirdzniecības tīkliem piemīt ievērojama tirgus vara un tie var rīkoties neatkarīgi no piegādātājiem un patērētājiem (arī tad, ja neatrodas vienpersoniskā dominējošā monopola stāvoklī, un arī tad, ja tiem ir līdzvērtīgi konkurenti). Tādēļ, lai novērstu konkurences problēmas, kas pašlaik konstatētas mazumtirdzniecībā, ministrija izstrādājusi grozījumu projektu Konkurences likumam, kurā iekļauts būtiskas ietekmes tirgū jēdziens un aizliegums to ļaunprātīgi izmantot.
Būtiskas ietekmes ļaunprātīga izmantošana var izpausties dažādi, visbiežāk kā maksājumi par piegādāja preces atrašanos veikalā (attaisnojami jaunas, patērētājam nezināmas preces gadījumā); par līguma slēgšanu (attaisnojami, ja līgums tiek slēgts ar jaunu piegādātāju, kuram nepieciešama īpaša izvērtēšana); maksājums par iekļūšanu jaunatveramā veikalā jau esošam piegādātājam, tas ir, ja lielveikalu ķēde atver jaunu veikalu, un citi.
Pašlaik citās nozarēs nepastāv tādas pašas problēmas kā mazumtirdzniecībā. Līdz ar to būtiskas ietekmes ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma attiecināšana tikai uz mazumtirdzniecību rada lielāku skaidrību uzņēmējiem. Ja arī citās nozarēs tiks konstatētas līdzīgas problēmas, ministrija gatava nākotnē “būtiskas ietekmes” definīciju paplašināt.
Savukārt PTAC pašlaik ir trīs reģionālie sektori (Liepājā, Ventspilī un Daugavpilī), kas atbildīgi par konkrētu PTAC funkciju realizēšanu, kā arī piecas daļas vai sektori, kas nodrošina PTAC darbu kopumā. Diemžēl 2004. gada nogalē četras (Valmiera, Jelgava, Tukums, Rēzekne) no septiņām reģionālajām struktūrvienībām tika slēgtas finanšu trūkuma dēļ. Lai gan pakāpeniski PTAC tiek piešķirtas papildu štata vietas, ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto centra funkciju palielinājumu, kā arī augošo PTAC izskatīto patērētāju sūdzību un konsultāciju skaitu, tā administratīvā kapacitāte vēl ir nepietiekama.
Tirgus uzraudzības jomā PTAC funkcijas realizē astoņi inspektori centrālajā iestādē un pa diviem katrā no trim reģionālajiem sektoriem. No 2006. gada tiek ieviesta jauna pieeja tirgus uzraudzībai, pamatojoties uz riska vadību. Pakāpeniski tiek mainīta kārtība, pārejot uz mazāku inspekciju skaitu, bet padziļināti pievēršot uzmanību riska precēm un pakalpojumiem, veicot konkrētu prioritāru preču un pakalpojumu grupu pārbaudes.
Interesanti rezultāti – nabadzīgākā ES valsts ar mazākajām algām un tajā pašā laikā dārgākajām nekustamā īpašuma cenām. Arī tirgotāji un atsevišķu citu jomu uzņēmēji pie mums joprojām orientējas uz ātro peļņu. Ārzemēs strādājošie, kas par labākām uzskata turienes sociālās garantijas un attieksmi pret darbiniekiem, atzinuši, ka daļa mūsu uzņēmēju uzvedas kā naudas badā. Proti, tiklīdz kļūst par uzņēmēju, pēc gada diviem vajag “krutu” mašīnu, būvēt māju. Darbinieki viņiem kalpojuši kā pozīcija, uz kuru taupīt. Vecajā Eiropā tāda apjoma pārticība uzņēmējiem veidojusies paaudzēs. Pašreizējais darbinieku trūkums liecina, ka ar cilvēkiem nevar tā spēlēties, ka ātrās peļņas laiks ir beidzies. Taču vēl nekas neliecina, ka strādājošo migrācija uz ārzemēm mitējusies. Turklāt aizbrauc aktīvākie un uzņēmīgākie. Bet laiks šajā jomā nozīmē naudu – nebūs rīcības, situācija pasliktināsies. Savukārt durvju atvēršana ievestajam darbaspēkam nozīmē, ka šejienes cilvēkiem uz atalgojuma palielinājumu un darba apstākļu uzlabošanos nāksies vēl ilgi gaidīt. Kas, jūsuprāt, būtu darāms?
Valdība jau dara – tiek palielināta minimālā alga, aug valsts sektorā strādājošo darba samaksa. Tieši ietekmēt privātā sektora algas valdība nevar.
Tomēr, lai mazinātu emigrāciju, var veikt arī citus pasākumus. Piemēram, jau tagad uzņēmumi rada strādājošajiem draudzīgākus apstākļus (organizējot transportu, piedāvājot citus bonusus).
Turklāt svarīgi ir atbalstīt visus pasākumus, kas veicina uzņēmumu pārstrukturizāciju uz augstākas pievienotās vērtības produkcijas ražošanu, jo tikai tā var veidoties augstākas algas tautsaimniecībā kopumā, neradot disproporcijas ekonomikā.
***
P.S. Ekonomikas ministra skatījumu uz uzņēmējdarbības attīstību varēsiet lasīt struktūrfondu apguvei veltītā materiālu kopā par nākamo ES struktūrfondu apguves periodu.
***
Valsts budžets
– Šā gada valsts budžeta plānotie ieņēmumi – 2,9 miljardi latu, par 445 miljoniem vairāk nekā pērn. Savukārt izdevumi varētu sasniegt 3,1 miljardu latu. Bet konsolidētais budžets, kas nozīmē visus valsts rīcībā esošos līdzekļus kopumā, plānots 4 miljardu apmērā. Papildu izdevumos plānoti 94 miljoni latu, no tiem lielākā daļa – 75 miljoni – NATO programmas īstenošanai, 14 miljoni – minimālās algas paaugstināšanai, 3 miljoni – uzturēšanas izdevumu sadārdzinājumu segšanai. Valdība vienojusies nākamā gada budžeta deficītu noteikt 1,4 procentu apmērā no IKP (naudas izteiksmē 175 miljoni latu). Taču budžeta deficīts nozīmē valsts parāda palielinājumu. Valstij nāksies šos 175 miljonus aizņemties un atdot ar procentiem. Kopējais valsts parāds jau sasniedzis miljardu, un nākamā gada izdevumos tā procentu maksājumiem paredzēts tērēt 68 miljonus. Augot aizņēmuma pamatsummai, palielinās arī tēriņi. Bezdeficīta budžeta gadījumā daļu no tiem varētu izlietot citiem mērķiem. Sabiedrībai nav skaidrs, vai tiešām esam militāra lielvalsts, ka šīm aktivitātēm nepieciešams tērēt tik daudz.
– Ministrs uzsver, ka līdz ar iestāšanos NATO Latvija uzņēmusies arī saistības, kuras tai kā dalībvalstij jāpilda, piemēram, izdevumiem militārām vajadzībām jābūt vismaz divu procentu līmenī no IKP. Mūsu valsts budžeta izdevumi militārām aktivitātēm nepārsniedz šo līmeni, t.i., šim mērķim tiek tērēts minimāli nepieciešamais.
Par Latvijas valdības ārējā parāda līmeni attiecībā pret IKP J.Strods norāda, ka tas ir trešais zemākais ES. Latvijai 2005. gada beigās tas bija 12,1 procenta līmenī. Māstrihtas kritērijā šis rādītājs ir noteikts 60 procentu līmenī.
***
Latvijas un Krievijas robeža
– No malas šķiet, ka vienai no nākamā gada prioritātēm vajadzēja būt Krievijas pierobežas attīstībai. Pēc vēlēšanām pret situāciju uz robežas bija iestājusies vienaldzība. Lietuva gan saasināja uzmanību. Bet mūsu valdības vadītājs diskutē ar ES par to, kā Latvijai tikt vaļā no tranzīta radītās problēmas, kā kravu plūsmu novirzīt caur citām valstīm. Kapitālismā dzirdēt sūdzības, ka tranzīts būtu apgrūtinājums, ir absurdi.
– Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera paudusi, ka ar iesaistīto pušu domāšanu kaut kas nav kārtībā, proti, Latgales pierobežas attīstības potenciāls beidzot licis par sevi manīt, taču nez kāpēc amatpersonas to uztver kā nastu un no iespējamās peļņas, tostarp nodokļu ieņēmumiem, gatavas atteikties. Laikam valdības vadītājs un atbildīgie ministri pārvietojas tikai ar lidmašīnām un ar automašīnu nav šķērsojuši Polijas – Vācijas robežu, un nezina par kravas auto stāvlaukumiem ar viesnīcām, kafejnīcām, dušām, tualetēm, veikaliem, degvielas uzpildes stacijām, riepu servisiem u.tml. Tālbraucēji, vismaz tie, kas strādā ES, ir gatavi maksāt par ērtībām. Savukārt valsts, attiecīgo pašvaldību un uzņēmēju uzdevums ir šīs ērtības radīt un uz to rēķina pelnīt. Protams, šī infrastruktūra nav jāveido valdībai, tā ir privātā biznesa joma, bet valdības un pierobežas pašvaldību uzdevums jau pirms valsts iestāšanās ES bija ieplānot un veicināt šādu pierobežas attīstību. Pagaidām tas joprojām nenotiek. Kā, pēc EM domām, situāciju uzlabot, lai tranzīts attīstītos arī turpmāk?
– Kā ekonomikas ministrs uzskatu, ka nepieciešams veicināt tranzīta kā nozares attīstību. Katra valsts un tās uzņēmēji pelna ar to, ar ko var pelnīt. Un mums ir jāizmanto viena no Latvijas priekšrocībām – valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, kas ir izdevīgs tieši tranzīta attīstībai. Tāpēc aicinu gan attiecīgās pašvaldības, gan uzņēmējus nākt ar iniciatīvu un sekmēt pierobežas attīstību.
***
Jurijs Strods
– Dzimis 1961. g.
– Izglītība – 1984. g. absolvējis Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti.
– Karjera
2006. g. novembrī kļuvis par ekonomikas ministru.
2004. g. kandidējis Eiropas Parlamenta vēlēšanās no TB/LNNK saraksta.
2003. g. ievēlēts par TB/LNNK valdes locekli.
2001. g. ievēlēts par Jelgavas Domes deputātu, Domes priekšsēdētāja vietnieku.
1998. g. Jelgavas pašvaldības izpilddirektors.
Pirms tam – atbildīgais sekretārs “Zemgales Avīzē”.
