Gads tikko sācies. Beidzies novēlējumu karuselis. Atnākusi ikdiena. Varbūt ir vērts vēl nedaudz atslābt un pārdomāt par laimes atslēgām? Atļaujiet uzdāvināt nedaudz alegorisku stāstu.
Gads tikko sācies. Beidzies novēlējumu karuselis. Atnākusi ikdiena. Varbūt ir vērts vēl nedaudz atslābt un pārdomāt par laimes atslēgām? Atļaujiet uzdāvināt nedaudz alegorisku stāstu.
“Laimes vilcienā sakāpa ļaudis. Viņi brauca visi kopā, un viņiem bija kopīgs mērķis – būt laimīgiem, izkāpjot gala stacijā. Šo staciju sauca 2007. gads.
Pirmajā vagonā bija ļoti dažādi pasažieri. Viņi skaļi runāja par Cūkas gadu, priecājās, ka gala stacijā viņus sagaida cūkas laime, cūkas veiksme. Tā bija jautra kompānija, kas vēlēja cits citam visu to labāko, visu to cūcīgāko. Karnevāla gaisotnē viņi bija piemirsuši, ka cūka vienmēr dubļus atradīs.
Otrajā vagonā brauca tikai nabagi un parādnieki. Viņi zināja, ka visiem citiem ir vairāk, tāpēc bija sabozušies un nelaimīgi. Viņi cerēja nākamgad dabūt vairāk.
Trešajā vagonā brauca tie, kam nebija citu parādu kā vien vārdu un domu parādi. Viņi nebija citiem piedevuši pērnā gada kļūdas un bija pārliecināti, ka paši nekādas lielās nav pieļāvuši. Rēķinot gada bilanci, braucēji laiku pa laikam paskatījās laukā pa logu un redzēja, cik pelēks ir ceļš, cik aizauguši krūmi un traucējošs blakus sēdētājs.
Ceturtajā vagonā brauca tie, kurus visi bija pametuši. Tie bija labie – visu mūžu nekad nevienam nebija darījuši ko sliktu, bet – nepateicība ir pasaules alga. Viņi ceļoja tikai tāpēc, ka šajā vilcienā visiem obligāti vajadzēja iekāpt.
Piektajam vagonam bija izsisti logi. Vējš – vienīgais pasažieris. Biļešu kontrolieris gaidīja veltīgi.
Pēdējā vagonā sēdēja klusētāji. Tie bija “alternatīvie”. Varbūt viņiem bija identitātes problēmas? Dīvainie negaidīja laimes varavīksni nr.2007. Uz vagona sienām kāds bija uzrakstījis: “Es tev nevēlēšu laimi. Laime ir kā varavīksne. Nepastāvīga, reta, krāsaina, lai to redzētu, īstajā laikā jāpaceļ acis uz augšu, tāpēc es tev novēlēšu dzīvi – tādu, kādu pats esi veidojis un turpini veidot.”
Ja tici liktenim, tad varu tevi iepriecināt. Liktenis – tas esi tu pats. Arī citam esi daļa viņa likteņa. Ja tu netici liktenim, tad arī nekas daudz nemainās. Tava dzīve ir saistīta ar tavām izvēlēm, rīcību un vērtībām.
Tev nav jāizkāpj no vagona, lai saprastu, ka mums visiem ir dota viena telpa – pasaule. Esam cieši kopā savīti. Kā mati bizē, kā māls čurkstītes ligzdā, kā klūgas grozā.” Lielisks sākums, vai ne?
