Roberts Vīgants ir vecākais piecu bērnu ģimenē. Viens no četriem brāļiem staigā citas saules ceļus, bet Jaunsvirlaukas un Sidrabenes pagastā vēl saimnieko trīs brāļi un māsa Anna Paraževska.
Roberts Vīgants ir vecākais piecu bērnu ģimenē. Viens no četriem brāļiem staigā citas saules ceļus, bet Jaunsvirlaukas un Sidrabenes pagastā vēl saimnieko trīs brāļi un māsa Anna Paraževska. Par viņas un kunga Romāna nodarbošanos – dārzeņu audzēšanu Vecsvirlaukā – “Ziņas” jau rakstīja. Izrādās, Roberta kungs ar dzīves draudzeni Zigrīdu dzīvo tieši blakus māsas Annas mājām “Lāstekas”. Tagad jau vairāk nekā desmit gadu vīrs atpūšas pensijā, bet ikdienā darāmā pietiek – kādu laiku kopis divas kapsētas, kur atdusas tuvinieki, bet “Ziņas” sirmo vīru sastop rosāmies savā desmit hektāru plašajā mežā. Gaisā ceļas dūmu vērpetes, sārtās liesmās sprakšķ priežu zari, zeme kā nosēta mārītēm. Vasarā daļa audžu izcirstas, tāpēc šajā laikā labākā iespēja ik dienas pabūt svaigā gaisā ir sakopt mežu. Turklāt mājupceļā vēl var salasīt gluži svaigas bērzlapes vakariņu tiesai.
Kad Roberts Vīgants atnāca no armijas, viņš sāka strādāt kādreizējā Vircavas mašīnu un traktoru stacijā, divus gadus aizvadīja brigadiera palīga amatā, vēlāk bija brigadieris, bet pēc tehnikas stacijas likvidācijas palicis brigādē par mehāniķi. Kad Jaunsvirlauka vēl bija Bauskas rajona administratīvajā teritorijā, Dobeles pirmais sekretārs Puteklis noteicis Vīganta kungam kļūt par Kaļiņina vārdā nosauktā kolhoza priekšsēdētāju.
Zirgus no krievu karavīriem slēpa
Savulaik Roberta kunga tēvam, arī Robertam, Staļģenes pusē ļauts saimniekot 23 hektāros zemes, kur kādreiz bijusi smēde. Atceroties kara laikus, sirmais vīrs stāsta – kalēju darbnīcas atlieku vietā pie milzu ozola ierīkojuši bunkuru, jo, risinoties kaujām, nācies pamest tēva mājas. Kara laikā piedzīvots daudz: “Kad strādājām zemi, zirgus uz lauka neieteica turēt. Govis gan varēja ganīties, bet jau tolaik krievu un vāciešu mentalitātē varēja manīt lielas atšķirības. Pēc 1941. gada, kad no Latvijas bija padzīti krievi, ja vāciešiem vajadzēja zirgus, viņi par tiem maksāja, bet krievi gan visu paņēma ar varu. Briesmīgi zaga. Cilvēkiem zābakus no kājām vilka nost, atņēma kabatas pulksteņus – ja ieraudzīja ķēdīti, prasīja, cik pulkstenis. Tiklīdz to no kabatas izņēma, tā tika izrauts no rokām,” stāsta R.Vīgants. Viņa onkulim tolaik bijis vēl darbam nepieradināts divgadīgs ērzelis. Kāds armijnieks vēlējies zirgu atbrīvot no ķēdes un aizvest, bet spriganais auzēdājs ar tādu sparu rāvies prom, ka zaglim kājas vien gaisā pašāvušās. “Atnāca virsnieks un draudēja, lai vedot kūtī, citādi šaušot nost. Nekas cits neatlika, savus zirgus turējām staļļos.”
Pēc kara atgriežoties mājās, kad fronte jau bija krietnu gabalu aiz Jelgavas, viens zirgs tolaik vēl mazajam Robertam tomēr atņemts. “Man bija kādi 15 gadi, tikai vēlā rudenī oktobrī izdevās iesēt rudzus, un, kad sējumus ecēju, pienāca viens ar ķēveli pie sāniem. Parādīja plinti un pavēlēja, lai jūdzu savu zirgu ārā, vietā atstāja darbam maz derīgu ķēvīti.” Taču kara rūdītie laucinieki jau bija guvuši mācību, tāpēc citu, vēl spēcīgāku, zirgu turēja kūtī un laukā neuzdrošinājās vest.
Tajā pašā rudenī novembra beigās mūsu rajonā pie Staļģenes ienāca krievu karapulks, bezkaunībai un nežēlastībai robežu šajā laikā nepazina – armijnieki pamanījās uzlauzt stingri aizslēgto Roberta vecāsmātes kūtiņu, aizveda no tās govi, ko netālajā birzī nokāva. Tad nozagta arī viena “forša” ķēve, bet Roberta tēva labās krievu valodas zināšanas ļāvušas lopu atgūt.
Mednieks ar 55 gadu stāžu
Roberts Vīgants gan savu jaunāko brāli, Sidrabenes pagasta priekšsēdi Jāni Vīgantu, gan sevi pārliecināti sauc par lieliem medniekiem. Kunga plecs ar bisi sadzīvo jau 55 gadus, ilgu laiku bijis kolektīva vadītājs, izstaigāti visas valsts meži daudzu hektāru platībā. Bija vērts, jo neskaitāmas trofejas iegūtas no aļņu un briežu ragiem, šautas mežacūkas, stirnas un citi zvēri. Kā ar medībām šajā laikā? “Tagad arī pulka šaujam, pārsvarā Sidrabenes pagastā, Emburgā, kur medījumu var lūkot ne tikai valsts, bet arī privātajos mežos, jo brālim Jānim pieder plašas audzes.”
Arī māsas Annas meita Iveta Paraževska atceras, ka bērnībā nereti nācies siet simtiem metru garās auklās sarkanus karodziņus, kas gatavoti vilku medībām. Vēl meitenes vecumā viņa braši kopā ar citiem vienu reizi gājusi par dzinēju – vajadzējis kliegt, cik spēka, bet, baidoties pašai kļūt par medījumu, viņa dziedājusi: “Es neesmu lapsa! Es neesmu lapsa!”
Kremt valstsvīru bezkaunība
Kā klājas pašlaik? “Man par dzīvi nav ko sūdzēties,” braši nosaka Vīganta kungs, bet šokējot “lielo kungu” izdarības, kuru dēļ tik ļoti atšķiras padomju laika dzīve no šodienas. “Pensionāri laukos izdzīvot var. Man sava mājiņa, neliels mežs, malciņa… Iztiekam, jo pastrādāt vēl varam, turam govi, tāpēc ir piens, krējums, sviests. Pilsētā piens maksā jau gandrīz 60 santīmu, turklāt tajās pakās ir gatavās samazgas! Tā kā arī māsai Annai ir divas govis, katru otro dienu pienu nododam. Zināt, cik mums maksā? Desmit santīmu par litru! Turklāt atņem vēl par atbraukšanu pakaļ, lai gan pie lielajiem lopkopjiem arī brauc, arī mums jāveic analīzes, bet citiem maksā 17 un vairāk santīmu.” Stagnācijas gados tā neesot bijis. “Kuram tajos laikos valsts iestādē bija desmitiem reižu lielāka alga nekā prezidentei? Ja valsts galvai maksā pāris tūkstošu, bet dzelzceļa vadība pelna desmit tūkstošu, vai var teikt, ka mūsu valstī valda kārtība?” jautā Vīganta kungs.
Pagastā saimniekot varētu labāk
Rūgtums Robertu māc ne tikai par valstiskām lietām. Kopā ar pašreizējo pagasta priekšnieci Savickas kundzi, kas savulaik kolhozā vadījusi arodbiedrību, rīkotas neskaitāmas balles visiem kolhozniekiem. Uzcelts liels klubs, kur tagad veikals, kādreiz bijusi pagasta ēdnīca (tur strādāja arī Roberta māsa Anna). Vajadzējis maksāt pāris rubļu par vakaru, tik skaisti pasākumi bija! Balles, rajona koru sadziedāšanās, brauca Rīgas mākslinieki… “Mūsu klubā notika arī lielā atmodas balle, kuras laikā pirmoreiz mastā uzvilkām sarkanbaltsarkano karogu, Latvijas himnu spēlēja divi orķestri, bet pie galdiem vieta bija 450 pagastļaudīm,” atceras sirmais vīrs. Kas notiek tagad? Kultūras nams izlaupīts, aizkari noplēsti… Citos pagastos ļauts par dividendēm, sertifikātiem vai skaidru naudu valsts mantu iegūt īpašumā, bet Jaunsvirlaukā viss noticis pretēji. Vīganta kungs savācis vairāk nekā 300 parakstu, ka klubs jāatjauno, bet pagasta vadība to nav ļāvusi. Staļģenes mācību centrā pat jauniešiem neļaujot dejot, jo tur “smalka parketa” grīda no neizturīgiem egles dēlīšiem, kas diskotēku laikā varot tikt sabojāta. Kad celts tagad jau nolaistais klubs, Vīganta kungam būvnieki bijuši labi zināmi, ieliktas kārtīgas parketa grīdas, četru kārtu aizkari uz skatuves, piekaramie griesti, milzīgs sienas gleznojums.
Par pagasta vadības darbu runājot, kremt arī tas, ka sporta halle uzcelta bijušās muižas un kolhoza fermas vietā kilometra attālumā no skolas pie mehāniskajām darbnīcām. Kas tur tagad notiek? Nekas, jau desmit divpadsmit gadu ēka stāv tukša, vien pa grīdu vecā kluba aizkari vazājoties. Staļģenes centrā kādam kungam nav ļauts arī baznīcu celt. Turpretī Sidrabenes pagasta Emburgā pie skolas labi apmeklēta sporta halle, vietējo un apkaimes iedzīvotāju iecienīta baznīca.
Ar dzeju un veselības vēlējumiem
Uz jautājumu, ar kādām cerībām sagaidīts jaunais gads, R.Vīgants attrauc, ka svarīgākais ir veselība. “Lai ģimenei labi klājas,” noteic rosīgais kungs. Atvadoties arī uzzinām, ka viņš ir liels dzejas mīlētājs. Par izsūtījuma un atmodas laiku tapuši vairāki garadarbi, bet plašākai publikai tikai Svētbirzī Jelgavā sirmais vīrs norunājis dzejoli par tēva brālēnu Edvartu Virzu.
Tu, kad mūža ceļu gāji,
Latvijai no sirds tad māji,
Grūti laiki tagad būs,
Daudzus tālēs sūtīs jūs.
Stalti stāvēt jums nu būs,
Kaut ar galvu nolikt būs,
Tu, kas gara acīm skati,
Nebeidz stāvēt te uz vakti,
Lai no važām ārā kļūtu
Un uz mūžiem brīva kļūtu.
Tad ar jaunu tautas spēku
Brīva saule atkal lēktu;
Ko tu mūžam vēlēji,
Tēvu zemei zvērēji.
