Šogad balti nebija ne Ziemassvētki, ne Vecgada vakars un pelēki iezaļgana varētu būt arī Zvaigznes diena.
Šogad balti nebija ne Ziemassvētki, ne Vecgada vakars un pelēki iezaļgana varētu būt arī Zvaigznes diena. Šādi laika apstākļi daudzus nomāc, tādēļ jo patīkamāk bija lūgt uz sarunu zinātnieku Haraldu Smilgu, kas nomierinoši uzskata, ka lielākā laika perspektīvā šādas globālas klimata izmaiņas nav nekas nedabīgs. Taču vispirms runājām par meliorāciju, kam veltīts viņa zinātniskais darbs jau pusgadsimta garumā.
“Uzrakstītais paliek”. Tā jūs visai pesimistiski atklājat savas nesen iznākušās grāmatas “No māla caurules līdz zinātnei” ievadā. Vai tiešām melioratoriem nav zinātniskā darba mantinieku – turpinātāju? Vai jāpaļaujas tikai uz to, ka kādam pēc gadiem tas būs vajadzīgs?
Kaut arī draud pārtrūkt paaudžu saikne Latvijas meliorācijas zinātnē (šajā nozarē nav studiju programmu), nīkuļo melioratoru uzņēmumi, tā noteikti atdzims. Klimatiskie apstākļi noteikuši, ka Latvijā lauksaimniecība ir vairāk atkarīga no nosusināšanas, nekā tas ir vairumā citu Eiropas valstu. Latvijas teritorijā nokrišņu daudzums vidēji par 245 milimetriem pārsniedz summāro iztvaikošanu. Tātad, ja ūdens netiktu aizvadīts pa drenu sistēmām, grāvjiem un upēm uz jūru, tas nosegtu zemi vairāk nekā divdesmit centimetru biezā slānī. Tāpēc tiek pamatoti uzskatīts, ka 1,6 miljoni hektāru drenētās zemes ir mūsu lauksaimniecības “zelta fonds”. Taču realitāte ir tāda, ka 2001. gadā 16,4 procenti no šā “zelta fonda” bija atmatā. Daudzviet meliorācijas sistēmas paliek nekoptas, iet bojā. Kad šī atdzimšana notiks, atkarīgs no valsts ekonomiskās politikas. 2001. gada vasaras plūdus var uzskatīt par globālās sasilšanas brīdinājumu, kas tūlīt palielina arī meliorēto lauku nozīmi.
Esmu runājis ar vienu otru Zemgales saimnieku, kas problēmu tik ļoti nesaasina. Ja katru gadu iegulda zināmus līdzekļus caurteku kopšanā, tad viss it kā rit normāli.
Melioratīvās sistēmas ir savā ziņā “mūžīgais dzinējs” – perpetuum mobile. Zemes gravitācijas iespaidā ūdens tek pats par sevi. Taču atliek nepamanīt kādu aizbirušu izteku vai lauka vidū ar smago tehniku pārbraukt drenu sistēmu, kad bojājuma vietā rodas strūklaka un nepieciešams remonts. Visa mūsu kultūrainava būtībā ir meliorācijas radīta. Mūsu senči līduši līdumus, rakuši grāvjus. Ja tā nebūtu, trešdaļu Latvijas klātu purvi.
Par purviem Latvijā tagad iestājas Pasaules dabas fonds…
Tā ir mūsu sērga, ka, vērojot Eiropas tendences, atmetam savas īpatnības. Piemēram, Vācijā purvu tikpat, kā nav. Pēc Otrā pasaules kara, kad uz purvainajiem valsts ziemeļu apgabaliem tika pārcelti purvainās Austrumprūsijas iedzīvotāji, viņi tos nosusināja. Tādēļ vācieši uz purviem skatās kā uz eksotiku, kā kaut ko nepieciešamu putniem, dabas līdzsvaram. Turpretī Latvijā tie aizņem 10 procentu teritorijas. Zināmā mitruma pārpalikuma dēļ purvi pie mums ir agresīvi – nekoptajās teritorijās tie plešas līdzīgi kā Sahāras tuksnesis Āfrikā. Jau vācu baronu laikos saprata, ka purvus vajag ierobežot – aprakt riņķī kontūrgrāvjus, bet drenāžas būvniecībai ir senāka vēsture – tā sākās vēl pirms tam, kad latviešu valodā parādījās zinātnes vārds (Juris Alunāns ar Kronvaldu Ati “zinātnes” vārdu radīja 19. gadsimta sešdesmitajos septiņdesmitajos gados).
Pirms dažiem gadiem mūsu ornitologi dabūja Eiropas naudu un piedāvāja japāņu zinātniekiem izpētīt par Lubāna zemienes perspektīvu. Viņi atzina, ka tur pagājušajā gadsimtā veikti grandiozi meliorācijas darbi, bet putnu dēļ visu vajadzētu atstāt, kā agrāk bijis…
Jāpiebilst, ka Lubāna ezeram taču ir nozīme arī Daugavas spēkstaciju kaskādes nodrošināšanā ar ūdeni. Ezers ir kā sūklis, kas uzņem ūdeni tā uzplūdos un pamazām atdod tad, kad iestājies sausāks laiks. Te gan savulaik dažādu institūciju nesaskaņu dēļ iecerētais netika padarīts līdz galam, citādi dambji pie Lubāna būtu augstāki.
Ja Lubāna zemienē aktīvi darbotos lauksaimnieki, droši vien nevienam nenāktu prātā tur atkal ierīkot purvu.
Ideja, ka mūsu zeme nav īpaši piemērota lauksaimniecībai un tādēļ to vajag apmežot, tika apspriesta arī PSRS laikos. Bija doma, ka mēs varētu iztikt ar ukraiņu kviešu laukiem. Taču zināms, ka pasaulē lauksaimnieciski izmantojamā zeme, rēķinot tās platību uz vienu iedzīvotāju, bīstami samazinās. Lauksaimniecības zemei ir liela vērtība.
Reiz sarunā ar kādu vācu ekonomistu, kad viņam jautāju: “Vai Vācija var sevi pabarot?”, tas atzina, ka jautājums nav aktuāls. Viņaprāt, svarīgi, lai Eiropas Savienība varētu sevi pabarot.
Rietumeiropa atšķiras no mums, ka viņi savas augsnes paguvuši sabeigt – sablīvēt gan ķīmiski, gan mehāniski. Latvijas augsnes, salīdzinot ar tām, ir ideālas. Kolhozu laikos tās piesārņotas salīdzinoši maz. Ja mūsu ekoloģiski tīrās saimniecības spētu kooperēties, zemnieki Eiropas tirgū varētu dzīvot augsti. Manuprāt, mēs neprotam izmantot savas iespējas.
Rakstot par globālo sasilšanu, minat arī pasaules okeāna līmeņa celšanos. Daugavgrīvā beidzamajos simts gados jūras līmenis cēlies par 22 centimetriem, Kolkā vai Liepājā tā ir mazāk novērojama, tomēr tendence ir skaidra. Varbūt arī šajā apstāklī rodas ūdenssaimniecības, meliorācijas zinātnes perspektīva? Uz Karpatu kalniem jau latvieši nepārcelsies…
Meliorācijas zinātne nāk no Nīderlandes, kur viena trešdaļa valsts teritorijas atrodas zem jūras līmeņa. Iespējams, tā kaut kādā mērā ir mūsu perspektīva. Zinātniekiem tur būs plašs radošā darba lauks. Patlaban saistībā ar globālo sasilšanu svarīgākais būtu uzsvērt, ka ziemas kļūst siltākas un īsākas, bet vasaras – vēsākas. Bet saistībā ar ūdeņiem – ja līdz šim galvenokārt bija jārēķinās ar pavasara paliem, tad mūsdienās lieli plūdi var uznākt kā vasarā, tā ziemā. Būs arī vairāk vētru.
Daudz kas tur ir neizpētīts, taču es sliecos domāt, ka cilvēce nav vainojama globālās sasilšanas procesā. Tāda parādība zemeslodi piemeklējusi vairākkārt. Taču, iespējams, kad jau trauks pats par sevi piepildīts un cilvēce vēl piedod pēdējo pilienu klāt, rodas sajūta, ka tā saucamais antropoloģiskais faktors bijis noteicošais. Lielas izkusušā ledus masas spēj mainīt okeāna straumes, iespējams, arī silto Golfa straumi, kas ir ļoti nozīmīga Eiropas klimatam.
***
Haralds Smilga
– Dzimis 1931. gadā Cēsu rajona Mores pagastā zemnieka ģimenē.
– 1950. – 1955. gadā studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas jaunizveidotajā Hidromeliorācijas fakultātē.
– No 1960. gada zinātniskajā darbā Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā, vēlāk Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskajā institūtā.
– Septiņdesmitajos gados veicis pētījumus Sahalīnas salā.
– 1974. gadā aizstāvējis zinātņu kandidāta disertāciju, bet 1993. gadā ieguvis habilitēta inženierzinātņu doktora grādu. 1994. gadā piešķirts profesora nosaukums. Zinātniskais darbs galvenokārt saistīts ar smago māla augšņu drenēšanas problēmām.
– Precējies, kundze Sarmīte pēc profesijas farmaceite.
***
Pārlieku mitro lauksaimniecības zemju īpatsvars
Igaunijā 72%
Lietuvā 60%,
Polijā 40%
Vācijā 31%
Latvijā 92%
