Ziemassvētku kauju atceres sarīkojumā šodien Valgundes pagasta izglītības, informācijas un sporta centrā «Avoti» atmiņas par latviešu strēlniekiem stāstīs viņu bērni, mazbērni.
Ziemassvētku kauju atceres sarīkojumā šodien Valgundes pagasta izglītības, informācijas un sporta centrā “Avoti” atmiņas par latviešu strēlniekiem stāstīs viņu bērni, mazbērni. Svarīgi būtu šīs leģendas pierakstīt, turklāt jo interesantāks ir atskats ar lielāku laika distanci, šodienas acīm. Piederu pie paaudzes, kas atceras vecos latviešus strēlniekus. Tā nolēmu par dažiem uzrakstīt.
Padomju laikā televīzijā rādīja un avīzē aprakstīja sarkanos strēlniekus, kuriem bija nopelni pie boļševikiem pilsoņu karā Krievijā. Atmiņā nāk vārdi Pēteris Šmidre, Marta Krustiņsone, Krišjānis Žubīte. Šie cilvēki dzīvoja padomju laika pastīvajā publiskajā telpā, diezgan atstatus no pārējās dzīves.
“Bez tevis es kā vārgais salmiņš…”
Astoņdesmito gadu sākumā kā jauns žurnālists biju aizbraucis ciemos pie K.Žubītes uz pansionātu pie Juglas ezera Berģos. Mana apraksta varoņa biogrāfija bija pavisam “sarkana”. Pēc cīnīšanās 7. Bauskas pulkā 1895. gadā Lielzalves pagastā dzimušais puisis Sarkanajā Armijā komandēja sarkanarmiešu bataljonu, strādāja kompartijas darbā, mācījās Urālu Ķīmiski tehnoloģiskajā institūtā, bet pēc 1940. gada okupācijas atgriezās Latvijā un strādāja par katedras vadītāju Jelgavas Skolotāju institūtā. Var iedomāties, kādu katedru viņš varēja vadīt. Droši vien saistītu ar komunistisko ideoloģiju. Taču vismaz līdz šim nav ne lasīts, ne dzirdēts, ka padomju “baigajā gadā” K.Žubīte būtu kādu nodevis, politiski represējis.
Iebrūkot vāciešiem, K.Žubīte kļuva par Jelgavas strādnieku bataljona komandieri. Smagajās atkāpšanās kaujās Ļeņingradas virzienā bataljons gāja bojā, bet Žubīte palika dzīvs un vēl līdz 1959. gadam strādāja par partijas propagandistu. Droši vien ar savu sarkano propagandu viņš bija vismaz nejauks. Taču no mūsu tikšanās Berģos (vienu vai divas reizes) Žubīte palicis atmiņā kā cilvēcīgs un vientuļš večuks. Viņš, piemēram, stāstīja kā, būdams komisārs, mierinājis kādu iemīlējušos jaunekli, kurš savai meitenei kā dzejā rakstījis: “Bez tevis es kā vārgais stādiņš/kā bez balsta apīnīt”s.” Tad nu Žubīte jauneklim ņēmies skaidrot, ka jāsaņem sevi rokās un jācīnās. Viņa teiktais bija un ir aktuāls, vai ne. Vēl vecais vīrs minēja, ka viņam Maskavā ir meita Viļina. Tos burtus dažnedažādi sarindojot iznāk: Vladimirs Iļjas dēls Ļeņins. Tātad meita nosaukta revolūcijas vadoņa vārdā. Kur palikusi sieva? Vai K.Žubītem ir mazbērni? Kāpēc tuvinieki, ja tādi ir, veco vīru atstājuši vienu pansionātā. Šie un daudzi citi jautājumi palika bez atbildes. Kur LPSR Mazajā enciklopēdijā ar atsevišķu šķirkli apveltītais vīrs apglabāts? To vajadzētu noskaidrot, lai varbūt varētu pielikt punktu kādai skumjai leģendai.
Petrogradas prieka mājas
Runājot par sarkanajiem strēlniekiem, man kā uz rakstīšanu tendētam zēnam ģimenē tika ieteikts uzrakstīt par vecotēvu, pareizāk sakot, mātes patēvu Albertu Lejiņu, ko saucām par Onku. Nu jau vairākus gadu desmitus un arī patlaban strādājot sēžu krēslā, kas paņemts no manu vecvecāku mājas. Esmu ierāmējis Onkas jaunības fotogrāfiju, kurā agrāk bieži ielūkojos – kā jautājot: “Vai domāju un gatavojos rīkoties pareizi?” Bet raksts par Onku tā arī netapa. Viņš aizgāja aizsaulē agrāk, nekā es pieaugu un sāku vairāk saprast, kas varētu būt vērtīgs. Jāatzīst, Onka ar mani, pusaudzi, par nopietnām lietām nerunāja. Atceros vien dažas frāzes. Piemēram: “Kungi bija un kungi būs.” To šad tad Onka teica saviesīgās reizēs bez kāda patosa – kā konstatējumu. Šķiet, viņš jaunībā revolūciju laikos bija cerējis, ka iespējama pilnīgi vienlīdzīgo sabiedrība, kurā tādu kungu nemaz nav. Bet acīmredzot vecumdienās secinājums bija skaidrs. Ģimenē zināms stāsts, ka Onka apsargājis vilcienu, ar kuru Ļeņins un viņa valdība, iespējams, 1918. gadā pārcēlās no Pēterburgas uz Maskavu. Uz jautjumu par Ļeņinu (kuram tolaik piemineklis bija vai katrā pilsētā un ciemā) viņš atbildējis, ka to jau visi redzēja. Taču Onka uzsvēris, ka viņš redzējis arī caru. Kur un kādos apstākļos – tas palika neizrunāts. Vecākais brālis man reiz par vectēvu stāstīja, ka, jautrākā prātā atbildot uz jautājumu: “Kas revolucionārajā Petrogradā tev patika vislabāk?”, Onka teicis: “Prieka mājas.” Vecāmāte, protams, par tādām runām bijusi pikta. Man atmiņu ainās par vectēvu ir krēslaina guļamistaba, kurā viņš sēž un skaļi klausās sprakšķošu radio. Tā bija “Amerikas balss”, kurā tolaik varēja dzirdēt ko vairāk par padomju īstenību un pasaules notikumiem.
Onkas brālis Alfrēds strēlniekos neaizgāja. Viņš bēgļu gaitās nonāca Ukrainā un tur iemīlējās mācītāja meitā. Kad Alfrēds kopā ar kundzi un jaunpiedzimušo dēliņu atgriezās Latvijā, Onka ar vecomāti pirmie snieguši palīdzīgu roku. Viņu sūtītās paciņas Alfrēdam palīdzēja izdzīvot arī vēlāk – pēc Otrā pasaules kara izsūtījumā.
Vai tu atceries savu pulku?
Līdz atmodas sākumam nodzīvoja pavisam nedaudzi no Tīreļpurva un tālāko kauju dalībniekiem. Astoņdesmitajos gados kinorežisors Juris Podnieks vēl paspēja uzņemt filmu “Strēlnieku zvaigznājs”, kuras nosaukums jau liecināja, ka pēdējie strēlnieki aiziet zvaigznēs. Tomēr pēc rakstnieka, leģionāra Visvalža Lāma ieteikuma Baldonē izdevās uziet Pēteri Lapaini. Karojot viņš bija saņēmis četru varu augstākos apbalvojumus. Proti, par Ziemassvētku kaujām – no Krievijas cara Jura krusts. Par Krievijas pilsoņu karu – no boļševikiem Sarkanā Karoga ordenis. Par Latgales atbrīvošanu – Lāčplēša Kara ordenis. Par cīņām latviešu leģiona 15. divīzijā – Dzelzs krusts. P.Lapainim bija skaidra atmiņa. Par viņu parādījās publikācijas presē Rīgā un Maskavā ārzemniekiem domātā žurnālā “Sovjet life” (“Padomju dzīve”). Par savām kara gaitām viņš videokameras priekšā norunāja četras stundas. Taču, kur palicis šis ieraksts, diemžēl nezinu. Jācer, tas atradīsies. Tomēr ir mācība, ka interesantas vēsturiskās liecības nevajadzētu atstāt vienā eksemplārā. Jau pēc 1990. gada, kad P.Lapainis bija aizgājis aizsaulē, iznāca par viņu runāt ar zemūdenes “Ronis” komandieri Hugo Legzdiņu. 1941. gada jūlijā abi satikušies Pļaviņās, kur vācu okupācijas sākumā P.Lapainis bija norīkots par tādu kā komandantu. Savās atmiņās H.Legzdiņš piebilda, ka Pļaviņās nebija mainījušies vietējās pašvaldības darbinieki. Iespējams, Lapainim izdevās novērst vienu otru atriebību par veciem rēķiniem, kas tajā laikā visbiežāk nozīmēja asinsizliešanu. Netālu no Pļaviņām bija ebreju daudzapdzīvotie Gostiņi. Kad, runājot par kariem, P.Lapainim iejautājos par holokaustu, viņš teica: “Tā bija pavisam cita lieta.” Diemžēl tā arī palika neizrunāta.
Deviņdesmito gadu sākumā, atdaloties no impērijas, bija diezgan grūti ar medikamentiem. P.Lapainis uz to atsmēja, ka viņš validola vietā labāk ar fuksīti pazāģējot malku – ritmiskas kustības uzlabo sirdsdarbību. Veselību vecais vīrs centās uzturēt labu. Atceros viņa pukošanos par kādu savu cīņubiedru, kas esot nodzīvojies tik tālu, ka vairs neatceras, kādā pulkā bijis. Tādas lietas, viņaprāt, aizmirst nedrīkstēja. O
***
Uzziņai
Ziemassvētku kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī (pēc vecā tipa kalendāra) un risinājās sešas dienas. Tajās pirmo reizi piedalījās visi astoņi latviešu strēlnieku bataljoni. Pēc kapteiņa Fridriha Brieža ieteiktā plāna bija paredzēts, sadalot spēkus divās grupās, dot triecienu uzreiz divās vietās. Taču paredzēto artilērijas atbalstu strēlnieki nesagaidīja, ejas plašajos dzeloņdrāšu laukos izrādījās nepilnīgas, un latviešu kareivji bija spiesti skriet dzeloņdrāšu biezoknī tieši pretī vācu ložmetēju ligzdām. Par spīti tam, nocietinājumus izdevās pārraut un ieiet vairākus kilometrus vācu teritorijā, taču armijas vadība nebija spējīga izmantot šos panākumus un izvērst spēcīgu uzbrukumu pret vāciešiem. 1917. gada janvārī sākās Janvāra kaujas, kuru laikā vācieši centās atgūt Ziemassvētku kaujās zaudētās teritorijas.
Ziemassvētku un Janvāra kaujās strēlnieki izrādīja lielu varonību, taču vienlaikus cieta lielus zaudējumus. Krievijas armija tajās zaudēja apmēram 26 tūkstošus karavīru, deviņi tūkstoši no tiem bija latviešu strēlnieki. Krita katrs ceturtais latviešu strēlnieks.
