Kā viena no stabilākajām un cienījamākajām lauksaimniecības nozarēm Latvijā pagājušajā gadsimtā jāmin cukurbiešu audzēšana un pārstrāde.
Kā viena no stabilākajām un cienījamākajām lauksaimniecības nozarēm Latvijā pagājušajā gadsimtā jāmin cukurbiešu audzēšana un pārstrāde. Diemžēl slavenā cukura nozare mūsu valstī nespēja iztikt bez atbalsta importa ierobežojumu un subsīdiju veidā, tādējādi to nolemts slēgt. No vienas puses, subsidējot cukura rūpniecību, tika nodrošināta atsevišķas nozares pastāvēšana, kas deva darbu kā zemniekiem un laukstrādniekiem, tā arī darbiniekiem cukurfabrikās. No otras puses, patērētājiem tika uzspiests cukura patēriņš, kura cena līdz 2004. gadam trīskārt pārsniedza pasaules cenas, tādējādi krietni sadārdzinot ne vien tējas vai kafijas dzeršanu, bet arī pašmāju konditorejas un kulinārijas izstrādājumus.
Saskaņā ar vienošanos starp ES un Pasaules Tirdzniecības organizāciju, sākot ar 2009. gadu, apvienotajām Eiropas valstīm nepieciešams atcelt importa ierobežojumus un subsīdiju maksājumus cukuram (izņēmums ES teritorijas, kas atrodas aiz 63. Ziemeļu paralēles – daļa Somijas un Zviedrijas, kur lauksaimniecībai ir sevišķi nelabvēlīgi apstākļi). Tā kā patlaban Latvijā ražotā cukura “izdzīvošanas cena” ir aptuveni 400 latu par tonnu saldās vielas, bet pasaulē – aptuveni 220 latu, saglabājot cukura nozari vēl trīs gadus, būtu gaidāms ātrs, bet sāpīgs tās bankrots (Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētījuma dati). Slēdzot to jau šosezon, kompensācijās tiek saņemti 48 miljoni eiro. Diemžēl valdošie politiķi, vienojušies par kompensāciju apmēru un sadalījumu starp cukurbiešu audzētājiem un pārstrādātājiem, pārējo pametuši pašu “slīcēju” pārziņā.
Lai arī valdības pārstāvji rosina zemniekus pievērsties lina vai rapša audzēšanai, palikuši daudzi neatbildēti jautājumi. Piemēram, ko cukurbiešu audzētājiem iesākt ar specializēto cukurbiešu novākšanas tehniku? Lielākoties zemnieki to iegādājās 2001. – 2003. gadā, kad ES jau bija nolēmusi restrukturizēt cukura nozari. Latvijas valdība, aizņemta ar iestāšanās sarunām, aizmirsa par šo būtisko niansi informēt pašmāju zemniekus, bet pirmsiestāšanās referenduma reklāmas kampaņas laikā nekautrējās reklamēt ES kā cukura audzētāju paradīzi! Latvijas valdība nav pacentusies arī atbildēt uz jautājumu, ko darīt pašreizējiem cukurfabriku strādniekiem un cukurbiešu audzēšanā iesaistītajiem laukstrādniekiem? Arī lauksaimniecībā izmantojamo zemi neviena cita kultūra tik labi neirdina kā cukurbietes. Šos jautājumus varētu atrisināt, saglabājot saldo sakņu audzēšanu, bet ne cukura pārstrādi.
No cukurbietēm iespējams ražot arī biodegvielu. Turklāt cukurfabriku pārbūvei par biodegvielas ražotnēm nepieciešami salīdzinoši mazi kapitālieguldījumi, ko var segt izmaksājamās kompensācijas. Lai arī biodīzeļa ražošana atkarīga no ES subsīdiju maksājumiem, sadārdzinoties fosilās degvielas piegādēm un izvēršoties kampaņai par oglekļa dioksīda izmešu samazināšanu, paredzama tās nozīmes turpmāka palielināšanās. Šajā gadījumā nepieciešams ņemt vērā, ka biodīzeļa izgatavošana no cukurbietēm ir mazliet dārgāka nekā no rapša, bet iegūtā produkcija kvalitatīvāka (ekspluatējot biodegvielai pielāgotu tehniku). Lai sāktu minēto ražošanas nozari Latvijā, kā ikvienā uzņēmējdarbības nozarē, nepieciešami precīzi aprēķini, kas ņemtu vērā vietējos apstākļus. Līdzīgu pētījumu jau finansējusi Īrijas valdība. Tā kā pētījuma rezultāti izrādījušies pozitīvi, šīs valsts cukurfabrikas patlaban tiek pielāgotas jaunam ražošanas procesam. Īrija iegūst plašāku pieeju videi draudzīgai degvielai, vietējie lauksaimnieki saglabā ražošanu, bet fabriku strādnieki – darbu.
Ko gaidām mēs – vai Latvijas valdības amatpersonām šķiet, ka degvielas resursu atkarība no politiski nestabilām valstīm ir prātīga, bet vides piesārņojuma mazināšana – tukša skaņa?! Vai gaidāmās kolektīvās atlaišanas upuru liktenis ir vienīgi strādnieku un viņu ģimeņu problēmas?! Valsts finansēts pētījums par alternatīvām cukurbiešu izmantošanas iespējām vai citu kultūru audzēšanu un pārstrādi Latvijas apstākļos varētu kalpot kā savdabīga “makšķere” (lasi: instruments jaunai attīstībai) cukura nozares restrukturizācijā skartajiem indivīdiem un uzņēmumiem.
