«Es nekad neesmu dabūjusi pērienu,» saka Valsts ģimnāzijas direktore Ināra Daščinska.
“Es nekad neesmu dabūjusi pērienu,” saka Valsts ģimnāzijas direktore Ināra Daščinska. Viņas vecāki – vienkārši cilvēki, ar darba tikumu un sirds gudrību apveltīti, mācējuši ieaudzināt goda un atbildības jūtas savām meitām. “Man bija neērti, ja pateica: “Tā, meit, darīt nedrīkst”.”
Ināras tēvs bija dzelzceļnieks, māte – mājsaimniece. Bērnības mājās Zemeņu ielā, kur Ināra dzīvo vēl tagad, svētkos vienmēr smaržojuši pīrāgi un maizīte, bet darba dienās – darbs, savstarpēja cieņa un atbildība. Arī tagad Zemeņu ielas namiņā svētkos neiztrūkstošs ir pašceptu pīrādziņu aromāts. “Kaut gan dzīvoju viena, nejūtos vientuļa. Laikam esmu laimīgs cilvēks,” atzīst Ināra. “Man ir māsas bērni, kuriem esmu kā otrā mamma. Ziemassvētkus vienmēr svinu kopā ar māsas ģimeni un nu jau lielajiem bērniem manās mājās. Šajā vietā mēs ar māsu esam augušas un mazotnē arī viņas bērni. Citos svētkos – Jāņos, Lieldienās – zina, ja nav kur skriet, gaidīti ir vienmēr. Man ir brīnišķīgi draugi, labi cilvēki, uz kuriem varu paļauties. Nakts vidū celsies un darīs. Arī darbā – gaiši cilvēki.”
Skaistākais ir daba un mūzika
Ināra Daščinska atzīst, ka mājas ir viņas miera osta. Pēc saspringtās darba nedēļas piektdienas vakari ir jaukākie, kad laiks labai mūzikai, pielāgotai noskaņojumam. “Uzskatu, ka dzīvē nekā skaistāka par dabu un mūziku nav. Esmu dabas bērns,” saka cilvēks, kurš bērnībā mācīts sienu pļaut un kraut to vezumā, govi slaukt, ravēt, tortes cept, citus darbus veikt. Vecākiem bijusi saimniecība – govs, aitas, zirgs, vistas. Tagad, kad Zemeņu ielas mājā Ināra saimnieko viena, lieti noder praktiskās iemaņas. Viņa ir dāma, kas prot remontēt māju, kopt dārzu, kurināt… “Dārzu gribētos iekopt vēl skaistāku, bet jārēķinās ar iespējām. Vasara paiet, pļaujot zāli, ravējot puķes, tā es baudu dzīvi. Remontdarbus veicu pati. Protams, nerunāju par jaunu logu ielikšanu. Mani vaļasprieki ir māja, dārzs un kafija. Sevišķi vasarā – paņemu avīzes, žurnālus, dzeru kafiju, baudu laiku. Jā, mazliet dusmo tas, ka presē daudz negatīvā, bet ir arī labi raksti. Labprāt lasu “Neatkarīgās Rīta Avīzes” un “Dienas” sestdienas pielikumus.”
Klausoties iedomājos darbīgo direktori laiskojamies kādu mirklīti, baudām mieru, un jūtu, ka viņa prot būt laimīga, piepildot savu laiku ar sev svarīgu saturu. Bauda strādāt ir viņas dziļākajā būtībā. Pat savlaicīgi nopirkta teātra biļete dažkārt netiek izmantota, ja pagadījies kas svarīgāks par atpūtu.
Pateicoties šā laika iespējām, ir diezgan daudz ceļots. Eiropa kļuvusi pazīstama. “Kādreiz, kad bija aizslietnis, teicu – ja redzētu Itāliju un Austriju, man pietiktu. Tagad domāju, ka būtu aizraujoši redzēt Amazones džungļus, bet aizsargājošā skafandrā, jo man bail no visādiem mošķiem, čūskām kokos un citām radībām. Bet skafandrā es varētu tur pastaigāt. Pateicoties projektiem, nesen bijām Norvēģijas dienvidos un Maltā. Maltu varētu saukt par ūdens un akmens zemi. Visas mājas vienādas, akmens krāsā, cita pie citas.”
Karjera bez karjeras kāpnēm
Karjeras kāpņu Ināras Daščinskas dzīvē nav bijis, jo pa tādām cilvēki virzās mērķtiecīgi. “Es nekad nebiju iedomājusies, ka strādāšu par direktori. Remonti, mācību darbs, skolotāji, skolēni, saimniecība… Nē! Es – nē. Bet man daudz neprasīja. Vasaras sākumā kļuvu par direktora vietas izpildītāju, bet augustā – par direktori. Domāju, nu labi, ja vajag, kādu gadu pastrādāšu. Pagājuši jau 12 gadi. Ātri kā viens mirklis. Ja kāds pirms gadiem teiktu, ka būšu skolas direktore, neticētu, jo tas nebija mans mērķis. Man patīk bērni, darbs ar viņiem, audzināšana.”
Direktore neslēpj, ka dažreiz šķiet – kauss ir pilns ar dažādām izglītības jomas problēmām. Kolektīvs ir atsaucīgs un draudzīgs. Dažreiz jārēķinās, ka tajā ir 70 skolotāju un 34 tehniskie darbinieki. Katram savs raksturs. “Es necīnos ar cilvēkiem. Amats uzliek pienākumu dažreiz pateikt arī ko asāku, likt darīt nepatīkamo. Prasības jāpilda, bet rājieni, rīkojumi, atriebība nav manā dabā. Man patīk saruna. Visi ir gudri un pieauguši. Daudzi kolēģi mani sauc vārdā, uzrunā uz “tu”. Esmu ļoti daudz no viņiem mācījusies. Institūts ir viena lieta, bet gudrība nāk ar gadiem. Mācos arī no jauniešiem. Viņi ir mērķtiecīgi, gudri, loģiski. Es neizliekos par gudro. Varu pajautāt zēniem, kas tā par grupu, kā lietot kādu tehnoloģiju. Ar katru izlaidumu ik gadus aiziet kāda daļa no manis pašas. Liekas, nākamgad tā vairs nebūs. Bet vienpadsmitie paaugas, kļūst par divpadsmitajiem, cikls turpinās,” saka Valsts ģimnāzijas pirmā persona, neslēpjot, ka viņai patīk bērnu draiskulības, ja tās nenotiek regulāri, ja vien tās nav ļaunas, tādas, kas pazemo, aizvaino citus. Jāatceras, ka skola ir sabiedrības daļa. Tā nevar iemācīt kaut ko ārpus sabiedrības vispārējās morāles. Skolotājs ir noslogots, kļūst bezspēcīgs. Viņam nav nekādu tiesību piespiest mācīties. Skolotāju var pazemot un pateikt, ka neprot mācīt. Viņu trūkst. Kā šādos apstākļos jūtas direktors? “Esmu no tiem, kas sevi spēj iespaidot, nomierināt.”
Ināra Daščinska ir pieticīga, vērtējot savu ieguldījumu Valsts ģimnāzijas labās slavas uzturēšanā. “2. vidusskola, 2. ģimnāzija, Valsts ģimnāzija – tas ir daudzu gadu darbs. Skolas prestižs, atpazīstamība ir jānotur. Mūsu pienākums ir turpināt, saredzēt, celt latiņu. Es esmu tikai maza daļiņa. Nevarētu bez saviem vietniekiem, skolotājiem. Esmu pateicīga kolēģiem.”
Ikvienam pieejama, atbalstoša
Pēdējā laikā negribu lasīt smagu literatūru. Arī filmas patīk vecās. Krievu, latviešu kino. Ar baudu noskatos. Patīk vecie aktieri – skaistais Cilinskis, zemnieciskais Pāvuls. Kādreiz ļoti patika Vija Artmane, Velta Līne. Kaitina šodien pastāvošā agresijas kultivēšana. Nebrīnos, ka bērni ir agresīvāki. Viņi no mazām dienām redz multiplikācijas varoņus, kur viens sit, otrs nopurinās, pieceļas, iet tālāk. Bet tad, kad pa īstam viens otru piekauj, kāds var tik ātri nepiecelties. Neviens to nespēj ietekmēt, ne direktors, ne skolotāji. Dažreiz liekas, ka mēs par daudz runājam. Maz jēgas skolā runāt vienu, ja ģimenē, sabiedrībā dara ko citu.
Uz jautājumu nosaukt trīs vērtības, kas, viņasprāt, ir visbūtiskākās cilvēkam, atbilde ir klasiska. Godīgums, labestība, zināšanas. Zināšanas Ināra min tikai kā trešo vērtību. Ja šīs vērtības klasificējam kā vienkāršus saskaitāmos, secībai nebūtu lielas nozīmes, tomēr rakstura kvalitātes ir kas vairāk par viegli saskaitāmām lietām, tāpēc arī secībai ir liela nozīme.
Skolā vēl brīvdienas, nav raksturīgās rosības
Punkta vietā Ināras Daščinskas kolēģu domas. Direktora vietniece audzināšanas darbā Marita Asarīte: “Viņa ir cilvēks, kas vienmēr atbalsta. Jebkurā laikā ikviens var saņemt padomu, atbalstu. Praktiskas dabas cilvēks. Zina visus darba posmus. Skolu pārzina pilnībā.” Latviešu valodas un literatūras skolotāja Inga Eliņa: “Laba direktore, ieklausās viedokļos, aizstāv skolotājus. Viņas uzticēšanās mums rada atbildības izjūtu. Sirdsgudra, cilvēciska.
