Laiks iztaisnot gumijas mugurkaulus

Saruna ar novadpētniecības speciālisti Jelgavas pilsētas bibliotēkā Andru Pootu

Andra Poota nekad mūžā nav domājusi, ka būs novadpētniece. Jelgavas pilsētas bibliotēkā nonākusi pilnīgi nejauši, taču tur strādā piekto gadu. Par savu darbu viņa saka: “Tas ir pavediens starp pagātni un tagadni, kas ved uz nākotni, tāpēc ļoti interesants.” Kaut nomainīta ir darbības joma, Andra Poota vēl joprojām latviešu valodu, tās uzturēšanu uzskata par savu jājamzirdziņu, kam pieder daļa viņas sirds.

– Novadpētniecība ir specifiska nozare. Kāds līdz tai bija jūsu ceļš?

Man jāprecizē, ka ar novadpētniecību nodarbojos tikai trešo gadu. Interese par to ir pašsaprotama, jo šeit esmu dzimusi, augusi, mācījusies skolā – tātad visu savu dzīvi esmu cieši saistīta ar Jelgavu un Jelgavas novada Glūdas pagastu. Man ir pašsaprotami izzināt vietu, kurā es dzīvoju, saprast, kas tajā gadu gaitā ir noticis, atrast, ar ko lepoties, arī izzināt, ar ko vieta svarīga ne tikai Zemgalē, bet visā valstī un arī plašāk. Galu galā mūsu Jelgavai ir varena vēsture. Saprotams, ka ikdienas gaitās cilvēki par to nedomā. Kad bibliotēkā sāku strādāt ar novadpētniecības jautājumiem, tas kļuva par manu darba uzdevumu, kas nereti pats ved pretī tām lietām, kas vēlas būt pamanītas, pārdomājamas un izceļamas.

Tā kā jau piecus gadus tiek atzīmēta latviešu grāmatniecības piecsimtgade un Jelgava ar grāmatu izdevējiem ir ļoti cieši saistīta, tas ir viens no svarīgākajiem tematiem, kas saistībā ar novadpētniecību šos trīs gadus ir manā dienaskārtībā. Un otrs – ar Jelgavu ir saistīti daudzi patiešām izcili cilvēki. Es domāju ne tikai tos, kuru vārds ir skaļi un plaši izskanējis, bet tikpat lielā mērā arī tie, kuri ir nepelnīti piemirsti. Jelgavnieki viņu vārdus it kā zina, taču šo ļaužu devums mūsdienās netiek novērtēts.

– Piemēram?