Platones pagastā ir kāda vieta, kurai tuvojoties starp rupjākiem blējieniem saklausāmas mazo jēriņu smalkās balsis. Tas nozīmē, ka šajā laikā ganāmpulkā vērojams pieaugums.
Platones pagastā ir kāda vieta, kurai tuvojoties starp rupjākiem blējieniem saklausāmas mazo jēriņu smalkās balsis. Tas nozīmē, ka šajā laikā ganāmpulkā vērojams pieaugums. “Redz, tai aitumātei mazuļi pasaulē nākuši pirms trijām dienām, tai – kuru katru brīdi jābūt. Dzimst pa vienam, diviem, trijiem jēriņiem,” izrādot fermu “Mežkalēji”, kur mīt apmēram 120 Latvijas tumšgalves šķirnes aitu, stāsta tās saimnieks Abakars Gasanhanovs.
Abakars mūsu valstī astoņdesmito gadu sākumā kā tūrists ieradies no Mahačkalas Dagestānā, iegājis Jelgavas pilī un iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, lai studētu zootehniku. “Toreiz tā varēja,” viņš bilst. Tā nu sanācis, ka Zemgales līdzenums kļuvis par vietu, kur kopā ar sievu Sidradu, kas atrasta dzimtajā pusē, kurts ģimenes pavards, pasaulē laisti trīs bērni un sākta saimniekošana. “Mēdz teikt, ka dzimtajā mājā pat sienas palīdz. Vajag tikai strādāt, tad ar prieku var dzīvot jebkur,” Abakars nenožēlo izvēli.
Aitu gaļu ēd daudzi
Īpašumā Abakars fermu ieguva deviņdesmito gadu sākumā. “Redzot, kā tiek iznīcinātas aitas, sāpēja sirds, tādēļ nolēmu te saimniekot. Pagāja vairāki gadi, līdz izveidoju labu ganāmpulku. Tas, protams, nav tikai mans nopelns vien – palīdzēja gan veterinārārsti, gan universitātes mācībspēki –, taču citādi par aitām mēs varētu lasīt vien grāmatās,” viņš nenoliedz, ka, strādājot citā nozarē, iespējams, būtu varējis nopelnīt vairāk, bet: “Kam lemts rāpot, tas nelidos, un šī ir mana joma. Esmu lauku cilvēks – daru to, ko māku,” saka “Mežkalēju” saimnieks.
Sākumā aitkopība bija ekonomiski neizdevīga, taču beidzot var teikt, ka tā sāk atmaksāties. Lai tā būtu, ieguldīts daudz darba un līdzekļu, taču nu A.Gasanhanova vārdu zina visā Latvijā, un, kā viņš teic, nav tāda saimnieka, kas “Mežkalējos” neiegādājas cilts materiālu. Audzis arī pieprasījums pēc savulaik mūsu vēderiem neierastās aitu gaļas, un pašlaik izveidojusies pat rinda. “Agrāk šejienieši bija aizspriedumaini. Uzskatīja, ka aitas gaļa smird un ko tik vēl ne! Taču pirms kādiem pieciem septiņiem gadiem situācija mainījās, un patlaban to ēdieniem izvēlas aizvien biežāk,” Abakars arī stāsta, ka īsti vairs nezinot, kā garšo cūkas, jo galdā mājās allaž tiek celta sievas Sidradas izcili pagatavotā aitas gaļa. “Aita ir pļavas dzīvnieks, kas pārtiek no ekoloģiski tīras zāles. Šajā ziņā tās gaļai nav konkurences un tuvākajā laikā arī nebūs. Vajag tikai labas ganības, ganības un vēlreiz ganības,” viņš paskaidro.
Kvalitāti nosaka barība
Aitas no aukstuma nebaidās. Pavasarī, līdz ko parādās zaļa zālīte, tās laiž ganībās, bet pērn fermā ielaistas vien decembra vidū. Arī tagad, ja pieturētos mērens sals, tumšgalves varētu redzēt pļavā. Bet ir mitrs, un jāraugās, lai tās nenomīda ganības. “Ja nomīdīs, vismaz pusi zālāja iznīcinās,” Abakars paskaidro, ka nevar, kā pagadās, viss jāredz un jājūt. Jo daudzveidīgāks zālājs, jo kvalitatīvāka gaļa, un katru gadu “Mežkalēju” saimnieks atjauno apmēram sešus hektārus ganību.
Abakars neslēpj, ka lielākās raizes pašlaik sagādā ar zemi saistītie jautājumi. Īpašumā nez cik daudz neesot, tādēļ apmēram četrdesmit hektāru ganībām viņš nomā, bet barībai nepieciešamo audzē pats. Viņš saka – nav tik bagāts, lai riskētu un paļautos uz citiem, vēl jo vairāk, ņemot vērā neparedzamos laika apstākļus. “Nopirkt ir krietni dārgāk, turklāt tā es zinu, ko izaudzēju. Līdz ar to esmu pārliecināts par to, ko ēd manas aitas un ko pārdodu. Zinu, ko daru šodien un darīšu rīt, pārējo Dievs dos,” optimistiski bilst aitkopis, lai gan neslēpj sarūgtinājumu – reizēm šķiet, ka valstij izdevīgāki ir dzērāji un tie, kas ar iztieptu roku lūdz. Savukārt tos, kas vēlas kaut ko darīt, ātri vien “atsēdina”. Iemeslu atrod.
Ar visiem darbiem “Mežkalējos” galvenokārt galā tiek pašu spēkiem. Abi dēli – Ruslans un Abubakars – ir lielākie palīgi tēvam fermā, savukārt meita Zaļina mājas darbos palīdz mammai. “Svešs cilvēks nekad neizdarīs labāk par pašu. Zinu, piemēram, kādā kārtībā man ir tehnika, tādēļ jebkurā brīdī varu sēsties un braukt. Man rūp, lai viss tiktu paveikts pēc iespējas ātrāk un labāk, savukārt citiem – kā nostrādāt no pulksten astoņiem līdz pieciem vakarā un algas dienā saņemt samaksu,” saimnieks pārliecināts, ka paļauties var vienīgi uz paša spēkiem, taču bez algota darbaspēka neiztikt. Viņš vairākkārt uzsver, ka ļoti svarīgi ir saimniekot godīgi – tā, lai ar tīru sirdsapziņu vari skatīties ļaudīm acīs, lai naktī iespējams mierīgi gulēt.
Apzinīgākas par cilvēkiem
Taču aitkopība nav tikai Gasanhanovu ģimenes ienākumu avots. Tā ir sirdslieta, un tāpēc par ganāmpulku saimnieks stāsta ar īpašu mīlestību. Viņš pārliecināts, ka aitas ir krietni gudrākas un apzinīgākas par cilvēkiem. “Kad aitai sākas dzemdības, pārējās aplokā noiet maliņā. Kā šādā gadījumā rīkotos cilvēki? Protams, saskrietu barā skatīties! Aitas savus mazuļus atpazīst pēc smaržas un nekad viņus neatstās novārtā, savukārt cik nav dzirdēts par bērniem, ko pametušas mātes!” teicienu “Stulbs kā aita!” atspēko Abakars. Viņam piekrīt arī jaunākais dēls: “Aitas ir kā cilvēki, dažkārt pat gudrākas.”
“Mežkalēji” specializējušies cilts materiāla audzēšanā. Tieši tādēļ saimnieks pārliecināts – labāk viens labs jērs nekā divi slikti. Taču tās aitas, kas neatbilst šķirnes standartiem, tiek pārdotas, lai iepriecinātu gardēžus. Kilogramu gaļas saimnieks tirgo par pusotru diviem latiem. “Pārdodu dzīvsvarā, lai sirds un galva nesāp,” Abakars atklāj, ka pieaugusi aita sver 55 – 120 kilogramu, teķi gan ir krietni smagāki un var sasniegt pat 160 kilogramu.
Labs pieprasījums esot arī pēc apstrādātas aitādas, kas maksā vidēji divdesmit trīsdesmit latu, savukārt siltā vilna vēl tikai gaida savu kārtu. “Aitas vilnu pašlaik iespējams realizēt par 60 – 70 santīmiem kilogramā. Vismaz pagaidām to mazgāt un pārdot neatmaksājas, jo cirpšanas izmaksas ir dārgas,” A.Gasanhanovs stāsta, ka no aitas varot iegūt trīs līdz septiņus kilogramus vilnas. Tagad tā, rūpīgi uzglabāta, gaida labākus laikus. “Nemazgāta vilna gadiem var stāvēt,” viņš atklāj.
Uz jautājumu, kā ģimene atpūšas, Abakars iesaucas: “Kāda atpūta! Nav tādas dienas, kad varētu neko nedarīt – vieni darbi beidzas, citi sākas!” Viņš neslēpj, ka dzīvi saistīt ar lopkopību savām atvasēm nenovēl. Vismaz pagaidām, kamēr nav stabilitātes ne politiskajā, ne ekonomiskajā jomā. Taču to, kā izvērtīsies bērnu dzīve, rādīs laiks. “Neesmu pārliecināts par to, ko darīšu nākotnē un vai palikšu te saimniekot, taču pavisam droši zinu – pēc ģimnāzijas beigšanas mācīšos tālāk,” apņēmības pilns ir jaunākais dēls.
