Pētījumā par profesiju dalījuma cēloņiem vīriešu un sieviešu arodos, kā arī sabiedrības un tehnisko nozaru speciālistu stereotipiem LOPB secinājusi, ka mūsu sabiedrība, profesionālo darbību kopumā uzskata par vairāk atbilstošu vīriešiem.
Pētījumā par profesiju dalījuma cēloņiem vīriešu un sieviešu arodos, kā arī sabiedrības un tehnisko nozaru speciālistu stereotipiem Latvijas Organizāciju psihologu biedrība (LOPB) secinājusi, ka mūsu sabiedrība, kaut gan dzīvojam 21. gadsimtā, algotu darbu jeb profesionālo darbību kopumā uzskata par vairāk atbilstošu vīriešiem. Arī tehniskajās nozarēs strādājošie savā vidū augstāku statusu piešķir vīriešiem, lai gan nereti uzņēmēji tieši sievietes vērtē kā labākus vai līdzvērtīgus darbiniekus.
Eiropas Kopienas EQUAL programmas finansētajā profesiju segregācijas cēloņu mazināšanas projektā veikts pētījums par dzimumu lomu mašīnbūves un metālapstrādes, kā arī informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IT) nozarē, analizēti statistiskie dati par dzimumu lomas situāciju elektrotehnikas un elektronikas ražošanas uzņēmumos. Savukārt LOPB veikusi kvalitatīvo un kvantitatīvo pētījumu par segregācijas cēloņiem un stereotipiem, informē projekta koordinatore Ilze Krieviņa.
Labāk atalgotie un latvieši – aizspriedumaināki
Stereotipiskie uzskati liecina, ka vīrieši var būt profesionāli elastīgāki un daudzveidīgāki, kamēr par sievietēm atbilstošām tiek atzīts daudz mazāks nodarbju. Par tipiskiem vīriešu arodiem uzskata celtnieka, šofera, mehāniķa, elektriķa, mašīnbūves darbinieka, militārista, policista un mehāniķa profesijas. Savukārt par sievietēm atbilstošām pieder frizieres, skolotājas, medmāsas, šuvējas un sekretāres profesijas. Tas sakrīt ar skolēnu pētījuma rezultātiem, par ko “Ziņas” jau rakstīja.
Interesanti, ka lielāki aizspriedumi un stereotipi par tehniskajām nozarēm un tajās strādājošajiem ir iedzīvotājiem ar augstākiem ienākumiem, kas, visticamāk, ir izglītotāki, kā arī latviešiem. Kaut gan dati to tieši neapliecina, var pieņemt, ka šie respondenti ieņem vadošus amatus (tajos algas mēdz būt augstākas). Tas nozīmē, ka cilvēki, kas atbild par darbinieku pieņemšanu darbā, ir vismazāk tendēti likvidēt dzimumu segregāciju. Sevišķi tas attiecas uz IT, kā arī elektrotehniku un elektroniku. Savukārt iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem, kā arī cittautiešiem pret profesionālo izvēli ir lojālāka attieksme.
Tomēr tiek pieņemts, ka sievietes var veiksmīgi un kvalitatīvi strādāt arī vīriešu arodos. Skaidrojums – “dzīve piespiedusi” tā rīkoties. Dziļākajā būtībā uzskati par vīriešu profesijām balstās uz viedokli par šo dzimumu kā ar bioloģisko reprodukciju nesaistītu, kura uzdevums ir rūpēties par priekšmetiem vai notikumiem ārpus ģimenes. Pētījumi liecina, ka mazāk izteikti aizspriedumi par sieviešu piemērotību darbam “vīrišķīgajās” specialitātēs novērojami starp sievietēm, kas darbojas šajās jomās. Tomēr šādu uzskatu cēloņi būtu jānoskaidro sīkāk.
Strādājošie koncentrējas pēc dzimuma
Stereotipu rezultāti izpaužas profesiju segregācijā uz dzimumu pamata. Jo ciešāk kāda nozare asociējas ar vienu vai otru dzimumu, jo vairāk tā pārstāvju tajā strādā. Tā mašīnbūvē un metālapstrādē gan starp zemākā līmeņa profesionāļiem (atslēdznieki, mehāniķi, virpotāji utt.), gan starp inženieru līmeņa darbiniekiem dominē vīrieši. Skaidri iezīmējas tendence – jo vairāk darba specifika attālinās no rūpnīcas tipa darba, jo lielāks ir sieviešu īpatsvars. Vienīgais izņēmums ir palīgstrādnieki, starp kuriem ir salīdzinoši liels skaits sieviešu. Tomēr palīgstrādnieki kā maz specializēti darbinieki būtu uzskatāmi par tādiem, kas ir tālāk no nozares specifikas. Tāda tendence novērojama arī IT un elektrotehnikā un elektronikā.
Nozarēs sievietes koncentrējas profesijās, kas mazāk saistītas ar “vīrišķīgajām” nodarbēm. Tāpēc viņu skaita palielināšanās kādā nozarē vai uzņēmumā ne vienmēr nozīmē, ka pavēries ceļš uz šo industriju. Drīzāk tas var liecināt, ka uzņēmums piesaistījis vairāk sieviešu viņām “raksturīgajās” profesijās (grāmatvedībā, klientu apkalpošanā, tirdzniecībā u.tml.).
Rezultāti rāda, ka dzimumstereotipi nav atkarīgi no nozaru darba organizācijas vai specifikas, bet gan sakņojas sabiedrības uzskatos par vīriešu un sieviešu dabu. Viedoklis par profesiju piemērotību vienam vai otram dzimumam izriet no šiem uzskatiem, nevis otrādi. Stereotipi, no vienas puses, attur sievietes no vēlmes izvēlēties “vīrišķīgās” profesijas. No otras puses, tie liedz uzņēmumu vadītājiem un īpašniekiem pieņemt racionālus lēmumus. Tā vietā, lai vērtētu katra darbinieka piemērotību attiecīgajai profesijai vai amatam, vadītāji nereti vispirms pievērš uzmanību pretendenta dzimumam, uzskatot, ka tas dod vislabāko informāciju par viņa spējām.
Sievietes, kuras strādā analizētajās nozarēs (IT, mašīnbūvē vai elektrotehnikas un elektronikas nozarē), šīs profesijas uzskata par mazāk vīrišķīgām. Viens no izskaidrojumiem varētu būt – šādi sievietes vēlas mazināt savu diskomfortu, strādājot amatos, kurus citādi arī pašas uzskatītu par sev nepiemērotiem. Ticamāks liekas secinājums, ka darbā iegūtā pieredze likusi viņām koriģēt uzskatus par šo nozaru vīrišķo dabu. Nevar arī izslēgt iespēju, ka sievietes, kas strādā šajās nozarēs, jau iepriekš nav uzskatījušas tās par tikai vīrišķīgām. Savukārt attiecīgajā nozarē strādājošie vīrieši divreiz vairāk uzlūko darbu tajā par īpaši piemērotu savam dzimumam.
Sievietēm būtiski
saņemt sociālās garantijas
Būtiski, ka sieviešu motivācijā par labu vienam vai otram arodam būtiska loma ir sociālajam nodrošinājumam, iespējai savienot darbu ar ģimenes dzīvi. Pastāv iespēja, ka profesiju segregāciju netieši veicina arī valstī plaši izplatītā nodokļu apiešanas prakse, oficiāli maksājot tikai daļu algas.
Gan dati par elektroniku un elektrotehniku, gan IT liecina, ka lielākos uzņēmumos attieksme pret sievietēm kā iespējamiem darbiniekiem ir liberālāka. Nelielie uzņēmumi nodarbina mazāk sieviešu, to vadītāji retāk uzskata, ka viņas veic darbus tikpat labi vai pat labāk nekā vīrieši. Iespējams, lielie uzņēmumi ir pievilcīgāki sievietēm, jo tie parasti ir sociāli atbildīgāki. Proti, kārtīgāk maksā nodokļus un ievēro darba likumdošanu attiecībā uz darbinieku ģimenes vajadzībām.
Par šādu praksi, piemēram, metālapstrādē un mašīnbūvē netieši liecina dati par tur strādājošo vīriešu zemajām neto algām. Gandrīz puse (48 procenti) rūpnīcas tipa darbinieku grupā strādājošo (93 procenti darbinieku ir vīrieši) saņem 80 – 150 latu, tādējādi balansējot uz iztikas minimuma robežas. Ņemot vērā, ka sabiedrības stereotipi liek vīriešiem būt par ģimenes apgādniekiem, šāda viņu koncentrācija maz atalgotās profesijās šķiet pārsteidzoša. Ja pieņem, ka šiem darbiniekiem maksā arī “aplokšņu algas”, situācija kļūst saprotamāka. Vīrieši saņem pietiekami daudz “uz rokas”, lai turpinātu būt par ģimenes apgādniekiem, bet sievietes izvairās no šiem amatiem, apzinoties, ka nelielā oficiālā samaksa nozīmē arī niecīgus bērna dzimšanas pabalstus. Tomēr, lai apstiprinātu pieņēmumu, nepieciešams padziļināts pētījums.
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks rekomendē – lai mainītu situāciju, nepieciešama rīcībpolitika, kas veicinātu nodokļu apzinīgu maksāšanu uzņēmumos, kas sociālās bezatbildības ziņā sievietēm bieži ir nepievilcīgi. Nepieciešamas arī kampaņas, lai darbiniekus vakancēm izvēlētos pēc spējām, nevis dzimuma.
***
Rekomendācijas
Stereotipi visos sabiedrības slāņos un paaudzēs liecina – lai mainītu šo situāciju, nepieciešama kompleksa pieeja. Lūk, daži ceļi, kas varētu mazināt dzimumu segregāciju:
– sociālas kampaņas, lai mazinātu stereotipus priekšstatus par sievieti kā bioloģisku un vīrieti kā intelektuālu, ar reprodukciju un bioloģiju nesaistītu būtni;
– sociālas kampaņas, kas veicina uzņēmumu vadītājus un īpašniekus pieņemt darbiniekus, nevis vīriešus vai sievietes. Ieteicams apelēt pie uzņēmēju vēlmes pieņemt racionālus lēmumus;
– politikas, kas veicinātu mazo uzņēmumu vēlmi maksāt par saviem darbiniekiem visus nodokļus, izstrāde (piemēram, samazinot nodokļu likmi mazajiem uzņēmumiem).
***
Ko saka uzņēmēji?
Metālapstrādes uzņēmumos, sevišķi vietējos, darbaroku un speciālistu trūkums bija vērojams vēl krietni pirms, līdz iedzīvotāji sociālo garantiju un atalgojuma meklējumos devās darbā uz ārvalstīm. Tālab šo ražotņu pārstāvji jau sen mudināja sievietes apgūt metālapstrādes profesijas. Un pēdējos gados viņas Jelgavas metālapstrādes uzņēmumos nav retums.
Projekta sākumā Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas direktors Pēteris Bila atzina, ka Rietumos stereotipi par sievieti metālapstrādē lauzti pirms 10 – 15 gadiem, līdz ar to metinātāja Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā tiek uztverta kā norma, nevis kas ārkārtējs. Pie mums lielā mērā valda stereotipi par eļļainiem, netīriem cehiem, smagu darbu, neapkurinātām telpām, taču situācija ir mainījusies. Gan ārvalstu kapitāla, gan vietējos uzņēmumos nodrošināti mūsdienīgi apstākļi ar dušām un ģērbtuvēm, apkurinātām telpām un ventilāciju. Ieviestas mūsdienu tehnoloģijas, kas nelīdzinās kādreizējām. Proti, metināšanas process ir vienkāršots un tehnoloģiski sadalīts atsevišķos posmos, katrā paredzot noteiktu procedūru. Strādājošajam vairs nav jādarbojas pie kāda izstrādājuma no sākuma līdz beigām. Tādējādi apgūt iemaņas ir elementāri. Protams, ir sarežģītas konstrukcijas, kur nepieciešama inženiera domāšana un zināšanas. Šie pasūtījumi ir attiecīgā līmeņa speciālistu ziņā. Sievietēm piedāvāto atalgojuma līmeni uzņēmēji sauc par puslīdz pieklājīgu.
***
Ko domā sievietes metālapstrādē?
– Gita gadus trīs strādā ārvalstu metālapstrādes uzņēmumā Viskaļu ielā. Viņa veic dažādas operācijas. Tas esot pirmais darbs pēc ģimenes pārcelšanās uz Jelgavu. Pirms tam daudzus gadus lielākoties bijusi mājsaimniece un audzinājusi bērnus. Vīrs zināmā mērā bijis pret darba gaitām, taču, augot dzīves dārdzībai, ģimeni ar trīs bērniem nav viegli uzturēt, tāpēc uzstājusi, ka strādās. Gita atzīst, ka darbs, kas prasa uzmanību un precizitāti, padodas. Šajā laikā viņa bijusi stažēties arī firmas mātes uzņēmumā Dānijā. Pārliecinājusies, ka tur ir vieglāks darba režīms un strādājošajiem nav tik garas darba stundas kā pie mums. Šajā laikā uzņēmumā sācis strādāt arī Gitas vīrs – viņš ir metinātājs.
– Viktorija pēc četriem darba gadiem ārvalstu metālapstrādes uzņēmumā no tā aizgājusi, jo vēlējusies apgūt ko jaunu. Pēc profesijas viņa ir skolotāja. Darbu gluži citā nozarē izvēlējusies lielāka atalgojuma dēļ, kas nav mazsvarīgi. Par būtisku viņa uzskata to, ka ārvalstu uzņēmumi pilnā apmērā maksā nodokļus. Tas zināšanu papildināšanas un jauna darba meklēšanas laikā ļaušot saņemt būtisku atspaidu bezdarbnieces pabalsta veidā.
