Kamēr mūsu valsts galvenās eksporta preces būs tekstils un koksne, policistiem, medmāsām un skolotājiem nevarēs nodrošināt Eiropas līmenim atbilstošu darba samaksu ne pēc desmit, ne divdesmit gadiem.
Kamēr mūsu valsts galvenās eksporta preces būs tekstils un koksne, policistiem, medmāsām un skolotājiem nevarēs nodrošināt Eiropas līmenim atbilstošu darba samaksu ne pēc desmit, ne divdesmit gadiem. Tāpēc darba ņēmēju interesēs būtu daudz aktīvāk nekā līdz šim pieprasīt no valdības konkrētu valsts attīstības stratēģiju, uzsver Latvijas Bankas (LB) speciālisti.
Katras ģimenes un cilvēka labklājība atkarīga no tā, cik labi klājas valstij, no uzņēmumu panākumiem ārējā tirdzniecībā – eksports ir viens no svarīgākajiem valsts ienākumu avotiem. Jo vairāk tāpēc, ka Latvija ir maza, ar atvērtu ekonomiku un ierobežotiem dabīgo resursu krājumiem, atgādina LB preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis.
Pēc iestāšanās ES, kad uzņēmēji varēja brīvāk piekļūt Eiropas fondu līdzekļiem, eksporta attīstība it kā ieguva jaunu elpu, tomēr izvesto preču apjomu kāpums pamazām atkal kļūst lēnāks. Protams, ikviens mūsu valstī labprāt vēlētos dzīvot tikpat labi kā pārticīgākajās Eiropas zemēs. Nereti par piemēru tiek ņemta Vācijas ekonomika. LB analītiķi abu valstu dzīves līmeņa ziņā saskata būtisku atšķirību – Vācija attīsta tādas nozares kā ķīmiskā rūpniecība, transporta līdzekļi, elektronika u.tml., proti, ražo preces ar augstu zinātnes ietilpību un pievienotu vērtību. Savukārt Latvijā ražošana koncentrēta koksnes, pārtikas un tekstila nozarēs, kurās ir zemākais darba ražīgums. Jo vairāk strādājošo būs koncentrēti šādās nozarēs, jo mazākas iespējas augt labklājībai. Tieši ar specializāciju skaidrojams, kāpēc Vācijā ir viens, bet Latvijā cits dzīves līmenis. Turklāt ar laiku, kad izzudīs pašreizējās Latvijas priekšrocības (zemas algas, zemi nodokļi, zemas elektrības, gāzes un citas izmaksas), pašreizējo mūsu eksporta nozaru konkurētspēja strauji samazināsies, un turpmākajos 10 – 20 gados būs nopietni apdraudēta to pastāvēšana.
Secinājums ir nepārprotams – jāpalielina darba ražīgums, jārada jauni produkti, ar kuriem varētu konkurēt ārējos tirgos. Tas nebūs risinājums, ja līdzekļi tiks ieguldīti līdzšinējo eksporta nozaru attīstībā. Piemēram, arī radot pilnīgi jaunus tekstilproduktus, ilgi ar tiem nevarēsim būt interesanti citvalstu pircējiem, jo drīz vien Ķīnā, Indijā vai citur piedāvās tādus pašus, bet vēl lētākus. Jo vienkāršāks izstrādājums, jo vienkāršāk to var atdarināt. Tāpēc jāakcentē nozares, kas ļauj saražot produktus ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, attīstot elektronikas, ķīmisko rūpniecību.
Taču brīvā tirgus apstākļos pāreja no tradicionālajām ražošanas nozarēm uz netradicionālajām saistīta ar pārāk lielu risku, lai cerētu, ka šāds process norisināsies pats no sevis. Valdībai jārīkojas, lai radītu priekšnoteikumus pārejai uz augstākas pievienotās vērtības radīšanu, – jāmaina gan tautsaimniecības struktūra, gan jāiegulda līdzekļi kvalificētu speciālistu izglītošanā. Ja tas netiks darīts, pēc Latvijas Bankas ekspertu domām, labākais, uz ko varam cerēt, ir pēc 20 gadiem sasniegt apmēram pusi no Rietumvalstu iedzīvotāju ienākumu līmeņa. Ja ņem vērā, ka pašlaik Latvijā tie ir apmēram 20 procentu līmenī, arī šāds pieaugums būtu būtisks labklājības uzlabojums valstī. Tomēr tas vēl ne tuvu nav ES vidējais līmenis, ko paredz dažādas ekonomiskās programmas.
