«Atceros bērnību. Zilajā skolas formā gāju gan ikdienā, gan svētku reizē. Ne tāpēc, ka man tā patika. Bet tādēļ, ka mātei nebija naudas, lai nopirktu ko citu.
“Atceros bērnību. Zilajā skolas formā gāju gan ikdienā, gan svētku reizē. Ne tāpēc, ka man tā patika. Bet tādēļ, ka mātei nebija naudas, lai nopirktu ko citu. Tagad cenšos strādāt tā, lai maniem bērniem nekas tamlīdzīgs nav jāpiedzīvo un lai vismaz kādam šajā dzīvē iespīd saules stariņš,” uzskata Igors Baimanovs. Kā pats saka – neliels lauku uzņēmējs, tajā pašā laikā Latvijas, Emburgas un Aizputes, kur nodzīvojis ilgus gadus, patriots.
Dzimis Jelgavā, taču, dzīves mētāts, Igors nonāca Aizputē un joprojām uzskata sevi par tās patriotu. Tomēr tas neliedz viņam ar pilnu atdevi darboties arī Emburgā. Igors, kā raksturo draugi un paziņas, ir uzņēmīgs un sirsnīgs, vienlaikus ar pietiekami lielu “krampi”, lai varētu vadīt uzņēmumu. Nekad nav iedomājies meklēt vieglākas peļņas iespējas ārzemēs, laikam tāpēc, ka viņa sirds pieder Latvijai. Vēl kāda interesanta lieta – Igoram gads sākas ar dzimšanas dienu, un parasti gadu mijā īsi pēc pusnakts viņš tiek urrāts.
Ar četriem latiem jāiztiek mēnesis
Deviņdesmito gadu sākumā, kad aiz muguras palika armijas gadi un jau iesākts darbs Aizputē, Igors atgriezās dzimtajā Jelgavas pusē. Kā parasts šoferis, tomēr apņēmības pilns darboties. Vismaz te – viņam likās – ir lielākas iespējas nekā Aizputē. Un arī dzimtas saknes sauca atpakaļ, jo Jelgavas rajonā dzīvoja tuvi radinieki, daži atdusējās kapu kalniņā. Igors riskēja un nekļūdījās.
Pirmais laiks sovhozā “Eleja” bija, kā cilvēki mēdz teikt, sišanās pa nātrēm. Līdz sākās kooperatīvu laiki, un tad Igors pārcēlās uz Rīgu. Kā šoferis viņš brauca uz plašo Krievzemi un veda turp dažādas preces. Vispieprasītākie – satelītu šķīvji, kas tobrīd kaimiņvalstī bija deficīta prece un kurus varēja atļauties tikai “biezie”. Taču likteņa pirksts izspēlēja joku – kādu dienu Igors netālu no Emburgas sasita mašīnu. Kad to sataisīja, loģiski sanāca, ka viņš palika kolhozā “Draudzība”, kuru vadīja Jānis Vīgants.
“Kauns teikt, bet tolaik kolhozā pelnīju 800 Repšes rubļu, tas ir, apmēram četrus latus mēnesī. Nabadzība briesmīgākā. Ja nebūtu sievas un radu, nezinu, kā mēs, jauni cilvēki ar diviem bērniem, izturētu,” atzīst Igors.
Palīdz tiem, kuriem grūtāk
Tomēr jukas nāca ātrāk, nekā gaidīts, – pēc pusgada kolhozs pārstāja eksistēt. Ar frāzi: “Tu tāds jauns un nedzērājs,” Vīgants Igoru uzaicināja strādāt pie sevis un vest uz Rīgu kokus, kurus bijušā kolhoza vadītāja firma zāģēja tuvējos mežos. Šie braucieni gan īpaši nepapildināja ģimenes budžetu – mēnesī vairāk par 40 latiem nopelnīt neizdevās –, taču ļāva iepazīties ar cilvēkiem, un pēc kāda laika Igors ņēma iniciatīvu savās rokās un pārgāja strādāt uz ostu.
Gada laikā izdevās sapelnīt starta kapitālu, lai Emburgā atvērtu žāgētavu. Iesākumā negāja tik viegli, kā gribētos. “Cīnījos ar alkoholiķiem, tomēr ar laiku izdevās nokomplektēt normālu kolektīvu,” skaidro uzņēmējs.
Jau tobrīd Igors sāka kādu, ja tā var teikt, tradīciju – palīdzēt tiem, kam klājas grūtāk. Īpaša šefība bija par Salgales pamatskolu. Tai tika sagādāti kokmateriāli zēnu darbmācības stundām. Savs labums tika arī sociālās aprūpes centram “Zemgale” Ozolniekos un vietējiem pensionāriem – viņiem bez maksas tika sarūpēti un piegādāti kokmateriālu pārpalikumi.
“Ir jau visādi cilvēki – bija arī tādi, kas, dažus gadus saņemot atzāģus, gāja uz pagasta padomi, sita dūri galdā un teica – dodiet man to, kas pienākas.”
Par valsts politiku ilūziju nav
Laiki mainījās, un iegadījās, ka Igors kopā ar Intu Sniķeri izveidoja kravu pārvadājumu firmu “Emburga plus”. Pašreiz tajā ir 12 smago automašīnu, ar kurām pārvadā birstošās kravas, tiek pirkti traktori un cita tehnika, tomēr Igors jau plāno jaunu biznesu, tiesa, par to viņš pagaidām nevēlas runāt – pienākšot laiks, tad redzēšot –, vien bilst, ka tā būs ļoti nepieciešama lieta.
Igors joprojām turpina palīdzēt Salgales pamatskolai – dāvina bērniem atstarotājus, sarūpē balvas konkursiem, biļetes uz zooloģisko dārzu, kā arī maksā par ceļu turp.
“Man gribas, lai lauku bērni, no kuriem daudzi dzīvo trūkumā, kaut nedaudz justos labāk. Es partneriem nekad neesmu prasījis atļauju, vienkārši nolicis fakta priekšā – mēs sponsorēsim šo pasākumu.”
Igora galvā radusies kārtējā ideja – jau pasūtīti atstarotāji, kurus uzņēmējs vēlas izdalīt gājējiem. Plāns vienkāršs – braucot pa ceļu un ieraugot kādu bez atstarotāja, apstāties un uzdāvināt viņam to.
Par valsts politiku Igoram nav nekādu ilūziju, viņš pat uzskata – tā ir klaja ņirgāšanās, ka ģimenes valsts pabalstam pielikti divi lati. Vai par to var uzturēt bērnu, retoriski taujā uzņēmējs. Lielākie piedzimšanas pabalsti arī vēlamo nav devuši, atsevišķām ģimenēm tas vienkārši ir peļņas veids – kad gads tuvojas beigām, piesakās nākamais bērns, bet cietējs no tā ir tikai mazulis.
Bēdīgi esot tas, ka valsts nevēlas atbalstīt mazos uzņēmējus. Tādēļ nereti daudzas labas idejas paliek nerealizētas, jo cilvēkiem nav pietiekama kapitāla, lai ko sāktu. “Ārzemēs, ja, sākot biznesu, paņem kredītu, ļauj vairākus gadus to neatmaksāt. Bet pie mums maksāt jāsāk uzreiz, pat vēl negūstot pirmos ienākumus. Tāpēc arī uzņēmēji nemaksā nodokļus – kādēļ tas jādara, ja valsts neko pretī negrib dot,” uzsver Igors, piebilstot, ka viņš gan pie nemaksātājiem nepieder.
Amatu apvienošanas kārtībā – ugunsdzēsējs
Jau vairākus gadus Igoram un viņa kolēģim Modrim lietošanā nodota ugunsdzēsēju automašīna, tādēļ pagasta bērni, uz jautājumu, kas ir Igors, atbild – ugunsdzēsējs. Tā jau kļuvusi par ierastu lietu – ja kur deg, zvana uzņēmējam. Lielākoties kūlas laikā. Tā kā pagasta avīzē vienmēr tiek publicēts Igora mobilā tālruņa numurs, lai zinātu, kur vērsties, ja deg, nereti zvans uzņēmēju pamodina arī nakts vidū. Un nelīdz ģimenes pārmetumi – Igors piezvana ugunsdzēsējiem, un arī pats dodas ceļā. It sevišķi pavasaros un vasarā darba netrūkst – izsaukumi ir katru dienu. Vīri steidz palīgā arī uz Staļģenes un Jaunsvirlaukas pagastu, it sevišķi, ja no pērnās zāles liesmas draud ielauzties mežā. Degvielu automašīnai sagādā pagasts, bet remontdarbus Igors veic pats.
“Patīkami, ka palīdz arī valsts ugunsdzēsēji. Piemēram, pavisam nesen saplīsa sūknis. Jelgavas ugunsdzēsēji man to salaboja. Bez maksas.”
Miljonāri aizmirst par tiem – tur, lejā
Par veiksminieku Igors sevi neuzskata – vienkārši gadījies būt tur, kur jābūt. Tā kā bērnība pagājusi lielā nabadzībā, jo māte bija vienīgā apgādniece, viņš vēlējies, lai vismaz bērniem tas nebūtu jāpiedzīvo. Lai var nopirkt to, ko vēlas, lai pie veikala plauktiem nav jāpaliek ar nepiepildītu vēlmi.
“Mana bērnība pagāja uz ielas. Tas mani mācīja. Skolā biju divnieku karalis. Vai tā ir veiksme, ka uzcēlu māju, kurā tagad dzīvo dēli un sieva, no kuras diemžēl šķiros. Sērīgi, bet biznesa dēļ ļoti bieži cieš ģimene. Sieva grib, lai es biežāk būtu mājās, bet tad arī naudas būs mazāk, taču to viņa nevēlas.” Jāpiebilst, ka uzņēmējam ir trīs dēli un meita.
Vai nauda nesabojā, taujāju uzņēmējam. Viņš, brīdi padomājis, sacījis: “Daudzus noteikti. Lieliem, bagātiem uzņēmējiem ir citas dimensijas, piemēram, kurp aizbraukt ekskursijā, bet leja, kur ir pārējie, viņus neinteresē. Ar mani ir citādi – pats nāku no tās lejas. Domāju, pat tad, ja būtu miljonārs, es būtu tāds pats cilvēks kā tagad.”
***
Viedoklis
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigādes komandieris Aldis Feldmanis:
“Labi, ka ir tādi uzņēmēji kā Igors Baimanovs. Zinu, ka varam viņam piezvanīt, ja netiekam uz izsaukumu. Vienmēr palīdzēs. Kaut mums vairāk būtu tik uzņēmīgu cilvēku.”
Pensionāre (savu vārdus nevēlējās minēt):
“Es būtu lepna, ja man būtu tāds dēls kā Igors. Ne reizi vien esmu redzējusi, kā viņš veciem cilvēkiem “piestiķē” naudiņu, lai tie varētu nopirkt ne tikai maizi un pienu, bet arī kādu gaļas gabaliņu. Ja katrs biznesmenis tā palīdzētu, Latvijā krietni mazāk būtu to, kas skaita pēdējo kapeiciņu, lai izvilktu dzīvību.
