17. janvārī pulksten 16 «Zemgales Ziņu» redakcijā atkal tiekas ar jauniešiem, lai veidotu lappusi skolu jaunatnei «Pagrabs».
17. janvārī pulksten 16 “Zemgales Ziņu” redakcijā atkal tiekas ar jauniešiem, lai veidotu lappusi skolu jaunatnei “Pagrabs”. Tā kā bijis gandrīz gadu ilgs atelpas brīdis, piedāvājam ieskatu agrāko “Pagraba” veidotāju domās par to, ko nozīmē vidusskolas laikā iepazīties ar darbu redakcijā, arī par to, kā šo pieredzi meitenes vērtē tagad, kad sācies intensīvais studiju laiks. Ar krustnagliņām izgreznoti apelsīni, tēja un atkalredzēšanās prieks – tā varētu raksturot mūsu tikšanos, kurā katra meitene īsi raksturoja savu saistību ar “Pagrabu” un kā tas ietekmējis viņu tālākās gaitas.
“Pagrabs” palīdzēja “neizkrist no lomas”
Anna Riekstiņa uz redakciju atnāca pirms vairāk nekā trim gadiem. Viņas mērķis jau tolaik bija kļūt par žurnālisti. Anna nav zaudējusi savus ideālus. Viņa ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes komunikāciju zinātnes 2. kursa studente. “Atceros, pirmajā tikšanās reizē sanāca daudz jauniešu. Pirmā doma bija – ko mēs visi te darīsim? Tā arī notika, vairākums atbira. Palikām trīs četri cilvēki. Man ļoti patika plānošana, darbs ar materiāliem. Jau toreiz jutu aicinājumu kļūt par profesionālu žurnālisti. Atskatoties domāju, ka tā bija pareiza izvēle, jo reģionālais laikraksts ir vislabākā vieta, kur pārbaudīt, vai šī joma interesē. Turklāt darbs “Pagraba” veidošanā sniedza visai nelielu ieskatu par to, ko nozīmē būt žurnālistam. Tomēr tas man palīdzēja “neizkrist no lomas”, jo aptuveni 90 procentiem komunikāciju zinātnes studentu ir neliela pieredze šajā jomā. Bez šīs pieredzes būtu ļoti grūti iekļauties. Ļoti patika, ka konceptuāli ievērojām to, ka nerakstīsim par it kā jauniešu problēmām – narkotikām, seksu, alkoholismu –, bet veidojām lappusi par citām tēmām.
Runājot par tagadni, varu teikt, ka līdzšinējā izglītība bijusi absolūti akadēmiska – teorija pēc teorijas. Ar nepacietību gaidu nākamo semestri, jo tad sāksies jauni mācību priekšmeti un praktiskākas lietas. Vēlos atgriezties pie franču valodas studijām, kuras uz laiku biju pārtraukusi. Man ļoti patīk Rīgas dzīve, joprojām esmu sajūsmā par plašajām izklaides iespējām. Liekas, Rīgu jāprot saskatīt.
Kas attiecas uz manu nākamo profesiju – arvien vairāk saprotu atbildību sabiedrības priekšā. Vēroju, ka daudzi studenti, kuriem sākumā bija doma kļūt par žurnālistiem, maina virzienu. Lai izvairītos no grūtībām, gūtu lielākus ienākumus, ne mazums “metīsies” uz sabiedriskajām attiecībām. Tas ir labāk atalgots darbs, bet man šķiet, ka palikšu uzticīga savai izvēlei. Varbūt mētājos ar vārdiem? Dzīve var izspēlēt visādus jokus, bet es palieku pie ideāliem. Esmu paplašinājusi redzesloku. Iepazīstoties ar dižgaru atziņām, nonāku pie secinājuma, ka jāizsver mūsdienu vērtības. Man sāk šķist, ka aplis ir apiets. Nav jēgas meklēt vēl ko jaunu.
“Nav jāskrien līdzi masai”
Evita Zaķe otro gadu Latvijas Kultūras akadēmijā mācās kultūras teorijas un vadības zinības. “Kad gāju uz redakciju, nebija domas kļūt par žurnālisti. Es nevēlos skriet pakaļ notikumiem. Gribētu cilvēkus aicināt vairāk domāt. Aizgāju uz Kultūras akadēmiju, jo jau no 10. klases uzskatīju, ka tas ir mans ceļš, ka šajā vidē attīstīšu personību. Neesmu kļūdījusies. Kultūras akadēmija to veido. Māca veidot attiecības ar cilvēkiem, tur ir īpaša mikrovide. Esmu iemīlējusies savā augstskolā, pasniedzēji forši, mīļi cilvēki, daudz dod. Jaunam cilvēkam šodien diezgan maz iespēju augt garīgi. Sabiedrībā valda uzskats, ka starp divām izvēlēm – grāmatas lasīšanu vai darba pieredzi – vērtīgākā ir otrā. Akcentēta materiālā pasaule, un Kultūras akadēmija daudziem nešķiet perspektīva studiju vieta. Domāju, ka cilvēkam, plānojot savu nākotni, nav jāskrien līdzi masai. Dažreiz jauniešiem pietrūkst drosmes stāties pretī spiedienam. Arī man šajā ziņā bija pieredze. Kaut gan skolotāja darbs nav prestižs, kad biju izvēles krustcelēs, daudzi ieteica studēt pedagoģiju, jo garantēta alga, garantēts darbs. Paradokss.
Pieredze “Pagrabā” daudz deva izteiksmes ziņā. Skolā domraksti un esejas jāraksta pēc cita scenārija. Daudz liekvārdības. Joprojām bieži sevi pieķeru, ka domās risinu kādu aktuālu tēmu. Galvā man ir tāda kā mentālā avīze.”
“Iemācījos pieņemt kritiku”
Aleksandra Fahretdinova šogad mācās Vidzemes augstskolas Komunikāciju un sabiedrisko attiecību fakultātē. “Redakcijā nokļuvu konflikta rezultātā. Izveidojās situācija “Pagrabs” un “es” jeb “es” un “viņi”. Karsti aizstāvējām katrs savu viedokli. Kā jau gadās, cilvēki, kuriem tāds ir, ciena arī citus, kuriem argumenti ir spēcīgi. Beigās kļuvām par labiem draugiem.
Redakcijā ieguvu ļoti daudz. Gan izpratni par žurnālistiku, vēlāk arvien vairāk arī interesējošu garīgu jautājumu dziļāku izpratni. Iemācījos pieņemt kritiku, un tas ir ļoti nepieciešams, lai cilvēks nesalūztu. Pirms tam biju aizrāvusies ar skolas avīzes veidošanu, tomēr izvēlējos darboties tikai “Pagrabā”. Kādu laiciņu piedalījos arī “Neatkarīgās Rīta Avīzes” skolā, kuru vadīja Armands Puče. Cienu šo žurnālistu, bet tajā sistēmā jutos kā samīdīta. Domāju – man nav ne talanta, ne spēju. Viens no iemesliem, kāpēc neaizgāju uz Latvijas Universitāti, ir tas, ka man nepatīk Rīga un tās bezpersoniskums. Aizbraucu uz Valmieru, iemīlējos Vidzemes augstskolā, Valmieras vidē. Šī augstskola nav konveijers, kurā nozīme ir tikai akadēmiskām zināšanām. Domāju, svarīgi ir attīstīt ne vien intelektu, bet arī personību kā veselumu. Izglītībā svarīgi visa cilvēka pilnveidošanās. Man tur patīk mācības, pasniedzēji. Visu nepieņemu, sadzīvoju, nepazaudējot sevi.”
“Tā ir mana pieredze, kas noder”
Aija Tiltiņa mācās baltu filoloģiju Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Izvēlējusies šo jomu teātra zinātnes dēļ. Vilšanās – šis priekšmets paredzams tikai 3. kursā. “Tas ir sviests. Nesaku, ka galīgi nepatīk, tomēr pēc šā gada iešu uz Kultūras akadēmiju, Teātra fakultāti. Ja netikšu, turpināšu studijas universitātē. Esmu emocionāla, gribu izprast, izdzīvot citas dzīves. Man nav blondās meitenes sindroma – kļūt par aktrisi –, vienkārši gribu mēģināt. Protams, no baigajiem simtiem pretendentu uzņem kādus 12 cilvēkus, no tiem kādi trīs kļūs par pazīstamiem aktieriem, tomēr es to gribu. Vēl viena iespēja, kurā sevi redzu, ja netikšu “aktieros”, varētu būt horeogrāfija. Neesmu pametusi deju arī tagad. Tā man ir nepieciešama.
Vidusskolas laikā, ejot garām redakcijai, bija vilkme ieiet. Vēlme uzrakstīt kādu rakstu. Kad atnācu un ieraudzīju Edgaru un Aleksandru, nospriedu – nu gan teicamnieki salasījušies. Domāju, rakstīšu, kā gribēšu, nevis, kā liks. “Kruti”. Vēlāk, kad nonācu līdz vārdadienām, klusi un nemanāmi mēģināju kaut ko dabūt gatavu. Īstenībā man bija bail iet pie cilvēkiem, trūka drosmes uzdot būtiskus jautājumus. Bet, šķiet, daži raksti “Pagrabā” iznāca tīri labi. Par žurnālistiku nekad neesmu sapņojusi. Tā ir mana pieredze, kas noder, jo zinu, kas tas ir. Īstenībā es pašlaik gribētu būt maza meitene, nevis pieaudzis cilvēks.
