Mēs piedalījāmies Tautas frontes saietos Jelgavā un aizrautīgi klausījāmies Ivara Godmaņa un Imanta Geidāna iedvesmojošās runas, kas Latvijai bija tikpat vajadzīgas, cik Ulda Stabulnieka dziesmas.
“Mēs piedalījāmies Tautas frontes saietos Jelgavā un aizrautīgi klausījāmies Ivara Godmaņa un Imanta Geidāna iedvesmojošās runas, kas Latvijai bija tikpat vajadzīgas, cik Ulda Stabulnieka dziesmas,” notikumus pirms sešpadsmit gadiem atceras lielplatonieks Māris Kurševs. Viņš bija viens no tiem, kas toreiz cīnījās, lai viņa tik ļoti mīlētais pagasts – Lielplatone – varētu plaukt un zelt brīvā Latvijā.
M.Kurševs atceras, ka Lielplatonē tika izveidota Tautas fronte, vākta biedra nauda. “Vēl tagad saglabājušies saraksti, kur atzīmēti čaklākie maksātāji,” viņš stāsta, ka, protams, tika izsniegtas arī kvītis. Bet vislielākais prieks bija par to, ka Tautas frontē iestājās visi patriotiski noskaņotie cilvēki. Neatkarīgi no tautības. Piemēram, Tīsu karaspēka daļā, kas bija izvietota pagasta teritorijā, ievērojami lielākā karavīru daļa bija no dažādām padomju republikām, taču viņi nobalsoja par Tautas fronti.
Īpaši spilgti atmiņā Kurševa kungam palicis janvārī piedzīvotais. Viņš stāsta: “Pēc traģiskajiem notikumiem Lietuvā uz 13. janvāra pulcēšanos krastmalā, lai atbalstītu lietuviešus, Gustavs Kalniņš no Platones prasīja sameklēt četrus pēc izskata dūšīgākus vīrus pulcēšanās apsardzei. Brīnumaini ātri – nakts laikā – viņus izdevās sameklēt, un no rīta jau bijām Jelgavā,” viņš lepojas, ka ar transportu ļoti palīdzējis Lielplatones lopkopības izmēģinājumu saimniecības direktors Jānis Zvīnis, vēlāk no turienes smagā lauksaimniecības tehnika tika sūtīta arī barikādēm Rīgā.
“13. janvāra rītā Jelgavā pirms iekāpšanas autobusos Gustavs lika nosaukt vārdus un uzvārdus. Kad kāds pajautāja, kāpēc tas vajadzīgs, viņš atjokoja – nekrologam. Tāds neliels satraukums jau bija. Autobusā viens skaļi atcerējās, ka nav paēdis brokastis, otrs viņu mierināja, ka no tukša vēdera vieglāk dabūt lodi ārā,” Kurševa kungs atceras, ka toreiz pat pieminēts 1905. gada 13. janvāris un arī svētdiena, taču autobusā sāka apspriest, ka šoreiz notikumiem nevajadzētu būt tik asiņainiem, kādi tie bija piektajā gadā, jo nav sniega. “Tā braucām un skatījāmies pa logu, un pie Olaines sāka snigt…” viņš turpina.
Rīgā cīnītājiem izsniegtas baltas rokas zīmotnes ar Latvijas ģerboni, un tad vajadzējis sadoties rokās, lai sargātu pulcējošos. “Starp mani un Monvīdu Rozenbergu mēģināja izlauzties kāds padomju armijas virsnieks, cenšoties mūs pārliecināt, ka viņa runa ir ļoti svarīga Latvijai. Tad Monvīds prasīja: “Vai tu cīnīsies ar savu karaspēku vai ar gara spēku?”, un tomēr mēs viņu palaidām garām,” Kurševa kungs bilst – lai gan virsnieks runāja krieviski, viņa teiktais bija ļoti pārdomāts un kareivjus aicināja nostāties tautas pusē.
Vērtējot tā laika notikumus no šodienas redzējuma, lielplatonieks neslēpj prieku par vienotību, kas valdīja, un paveikto. “Izsaku atzinību visiem, kas palīdzēja Latvijai. Dievs mums dāvājis dzīvi, un viss, ko ar to darām, ir mūsu dāvana Dievam,” tā M.Kurševs.
