Lielplatonieki arī šodien, vairāk nekā piecpadsmit gadu pēc valsts neatkarības atgūšanas, jūtas kā liela saime, un ģimeniskums manāms kā nelielajā vietējā pamatskolā, tā veco ļaužu aprūpes mājā «Birztaliņas», tautas namā un pagastmājā.
Lielplatonieki arī šodien, vairāk nekā piecpadsmit gadu pēc valsts neatkarības atgūšanas, jūtas kā liela saime, un ģimeniskums manāms kā nelielajā vietējā pamatskolā, tā veco ļaužu aprūpes mājā “Birztaliņas”, tautas namā un pagastmājā. Salīdzinot ar lielākajiem Jelgavas rajona pagastiem, tur viss šķiet saujā satverams.
Lielplatones pagasts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā ir mazākais Jelgavas rajonā, un tieši tādēļ vairums tur dzīvojošo ir sava pagasta patrioti. Vēl no padomju gadiem dalījums centra un Sidrabes iemītniekos saglabājies tikai formāli. Par to liecina vien ābeļdārzs, kas savulaik nošķīris bagāto kolhozu “Sidrabe” no centra – Valsts lopkopības izmēģinājumu stacijas “Lielplatone”.
Lielplatonieku kļūst aizvien vairāk
Pamazām Lielplatones pagasts atgūstas, un iedzīvotāju skaits tajā lēni, toties stabili turpina augt. Pakāpeniski palielinās arī pašvaldībā noslēgto laulību skaits. Pagastā mīt latvieši, krievi, baltkrievi. Pieaugušie sabiedrībā ir integrējušies, toties mazie jau bērnībā tiek radināti sazināties valsts valodā un itin labi jūtas starp latviski runājošajiem vienaudžiem. “Mūsu pagasts ir mazs, cits citu pazīstam un jūtamies kā liela ģimene,” saka bibliotekāre Māra Dūka, kas par pagastļaudīm un tendencēm pašvaldībā pēc valsts neatkarības atgūšanas zina daudz. Kā nu ne – grāmatu krātuvē viņa strādā jau piecpadsmit gadu.
“Padomju laikā bibliotēkā bija vairāk nekā trīs simti lasītāju, īsi pirms atmodas viņu skaits saruka līdz kādiem 150, taču pašlaik stabili turas ap diviem simtiem,” M.Dūka aplēsusi, ka, piemēram, pērn reģistrēts 216 lasītāju. Tiesa gan, daļa priekšroku dod datoriem ar interneta pieslēgumu, ko iespējams izmantot bibliotēkā, nevis grāmatām un preses izdevumiem, kas pārsniedz četrus tūkstošus vienību. Priecē, ka lasa kā lieli, tā mazi – apmēram puse uz pusi, turklāt uz bibliotēku ceļu mēro arī blakus pagastu iedzīvotāji.
Statistika liecina, ka pašlaik Lielplatones pagastā mīt nedaudz vairāk par astoņiem simtiem cilvēku. “Par darba vietu trūkumu vietējiem sūdzēties nav iemesla, lai gan “uz papīra” bezdarbs parādās. Daudzi ik dienu brauc strādāt arī uz pilsētu, jo tur ir augstāks atalgojums. Protams, arī Lielplatoni atstājuši vismaz divdesmit iedzīvotāju, kas pelnīt devušies uz ārzemēm, īpaši Angliju. Jaunieši ir prom ilglaicīgi, vecāka gadagājuma ļaudis atgriežas ģimenes dēļ.
1995. gadā Lielpaltones pagastā bija reģistrētas 62 zemnieku un 107 piemājas saimniecības. Nu to skaits krietni sarucis, un par zemi rūpējas mazāk par desmit saimniekiem. Iemesls – lielie, apgūstot zemi, “apēd” mazos.
Skolā – demogrāfiskās krīzes sekas
Līdz astoņdesmito gadu sākumam vietējie bērni mācījās astoņgadīgajā skolā, kas atradās tur, kur tagad izvietota Lielplatones Speciālā internātskola. Kamēr Lielplatones muižā koncentrējās lopkopības izmēģinājumu saimniecība, vietējie mācījās Elejas vidusskolā, iegūt izglītību devās arī uz Vilces un Platones skolām. 1993. gadā no jauna pagastā tika izveidota izglītības iestāde – Lielplatones pamatskola –, kas ik gadu pulcēja vairāk nekā simts bērnu. Šajā gadā to skaits sarucis līdz 84. “Bija pat gads, kad pagastā pasaulē nenāca neviens bērniņš, un nelielais skolēnu skaits ir tā sekas. Taču tagad dzimstības līmenis aug, un var teikt, ka gadā piedzimst viena klasīte,” optimistisks ir pagastvecis. Vēl aizvien daudzi vecāki bērnus sūta mācīties uz citu pagastu un Jelgavas skolām, savukārt Lielplatones pamatskolu iecienījuši Elejas pagasta Zizmā dzīvojošie.
Bijušajā armijas bāzē spēlē peintbolu
Arī Lielplatones pagastam secen nav gājuši padomju laiki. Pašlaik par to liecina ne tikai pāris fermu vraki un agrākās kolhoza darbnīcas, bet arī savulaik labi zināmās armijas bāzes teritorija Tīsos. “No tā laika paliekām, šķiet, tik ātri vaļā netiksim,” saka Lielplatones pagasta Padomes priekšsēdētājs Aivars Kokins.
Lielākoties fermas, kas atradās pagasta teritorijā, ir demontētas – izvāktas plātnes no skābbarības tvertnēm, šīferis un ķieģeļi izmantoti citu ēku būvniecībai –, un to vietā palikuši vien gruveši. Savukārt kādreizējā armijas bāzē tagad iespējams uzspēlēt peintbolu. Deviņdesmito gadu vidū perfektā kārtībā esošo “saimniecību” no padomju armijas pārņēma valsts, un īsā laikā tā tika izpostīta. Pēc pāris gadiem teritoriju atdeva vietējai pašvaldībai. Lai gan par gandrīz desmit hektāru lielo zemesgabalu interesi izradīja vairāki uzņēmēji, neviens plāns tā arī netika īstenots. A.Kokins spriež, ka līdztekus citām droši vien tika pieļautas arī politiskās kļūdas – sak, ja nav man, nebūs arī citiem. Proti, teritoriju Tīsos vēlējušās apsaimniekot kā privātfirmas, tā narkomānu rehabilitācijas projekta īstenotāji no Norvēģijas. Savulaik spriests, ka tā būtu piemērota jauna cietuma būvniecībai un bīstamo atkritumu uzglabāšanas poligona izveidei. “Kad agrāko armijas bāzi pārņēma pagasts, sākumā vēl to mēģināja nosargāt, taču pēc tam viss tiks atstāts vandaļiem,” sāpīgo “punu” Lielplatones pagastā neslēpj tā vadītājs.
Grib saglabāt neatkarību
Par iespējamo apvienošanos novados vietējie runā nelabprāt. Īstas skaidrības, kā tā ietekmētu viņu ikdienu, nav. Bažas māc, ka lielplatonieki varētu palikt bez savas ārstniecības iestādes, tautas nama un daudzām tikai viņu pagastu vien raksturojošām lietām, kas radītas vairāku desmitu gadu laikā.
“Ja mēs Lielplatones pagastam varētu pievienot citus, labprāt to darītu, taču nevēlamies, lai pievienoti tiktu mēs. Vēlamies būt līdztiesīgi partneri,” saka pagasta priekšsēdētājs, atklājot, ka necik daudz šajā ziņā uz priekšu pavirzījušies nav – vismaz pagaidām apkārtējie pagasti nav tikuši tālāk par “stumdīšanos”, kurš būs galvenais. “No vienas puses, finanses apvienot būtu nepieciešams, no otras – jānomēra “pīrāga gabals”, lai tas nebūtu pārāk liels,” viņš turpina, stāstot, ka 2004. gadā tika izstrādāts projekts, paredzot Lielplatones, Elejas, Vilces un Sesavas pagasta apvienošanu, taču vēlāk jau plānoja apvienot astoņus pagastus. “Pašlaik pat “astoņnieks” sāk “šķērēties”,” A.Kokins pieļauj, ka varbūt viss tiek kavēts speciāli, lai galu galā nekas nemainītos. Proti, tiek piedāvāti dažādi varianti. Pēc iespējas neiespējamāki un grūtāk realizējami.
Vērienīgus projektus Lielplatones pusē neīsteno. “Cenšamies tikt galā pašu spēkiem. Ja citādi nevar – aizņemamies. Valstī vajadzību noteikšana vairāk ir pēc partijas “krāsu”, nevis objektīviem principiem. Mēs esam bezpartijiski,” par ES naudas piesaisti prāto A.Kokins. Gards kumosiņš jau varētu šķist arī “miljoni”, ko iespējams dabūt, izveidojot novadus, taču, ja tā padomā, – kur to miljonu liktu? Lielplatoniekiem ir sadrumstalotas vajadzības. Daudzās vietās nepieciešams pa pāris tūkstošiem.
Kultūras dzīve nav nosalusi
Pēdējos gados Lielplatones pagastā strauji augušas arī nekustamā īpašuma cenas. Nesen četristabu dzīvoklis pārdots par 23 tūkstošiem. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka vairumam mītņu nepieciešams remonts. Arī centrālās apkures daudzdzīvokļu namos, ja neskaita pāris māju, kur izveidota autonomā apkure, nav. Lielākoties katrā dzīvoklī izvietota krāsniņa, kas miteklī nodrošina siltumu.
Pašlaik tiek darīts viss, lai beidzot pie siltuma tiktu arī tautas nams. Tam apkuri atslēdza deviņdesmito gadu vidū, kad likvidēja centrālo katlumāju, kas apsildīja kā kultūras mītni, tā pagastmāju. Toreiz mēģināja ielikt atsevišķu katlu, taču no 2000. gada tautas nams nav apkurināms. Pasākumiem zāli piesilda ar jaudīgiem gaisa pūtējiem, bet pašlaik tiek ierīkota jauna apkures sistēma.
Taču, par spīti tam, kultūras dzīve pagastā rit pilnā sparā, un pat rīdzinieki ir pārsteigti par pašdarbnieku aktivitāti un to, kā tik mazā Latvijas pagastiņā var sarīkot vienu otru patiesi vērienīgu pasākumu.
Iespējas privātajam biznesam
Lielplatones pagasts ir atvērts jauniem uzņēmumiem, taču pieredze liecina, ka ne katrs projekts realizējas veiksmīgi. Tā “uz grunti” nogāja ideja par makšķerēšanas biznesu, arī kafejnīca noturējās vien neilgu laiku. Sak, vietējiem pēc šāda pakalpojuma nav vajadzības. Savukārt, ja tiktu attīstīts tūrisms, tad gan situācija varētu mainīties. “Pie mums ir ko redzēt! Gan Lielplatones muiža, gan dižkoks Vīnavas priede, ko esam iecerējuši padarīt pieejamāku cilvēkiem, jo pagaidām mežā to var atrast vien zinošs meklētājs,” priekšsēdētājs atzīst, ka ar laiku pagasts varētu kļūt par lielisku vietu, kur ceļotājiem atvilkt elpu.
