1991. gada janvāra barikāžu sešpadsmitajā gadskārtā Rīgā starp Saeimas ēku un Svētā Jēkaba baznīcu atklās nelielu pieminekli to liktenīgo diennakšu notikumiem.
1991. gada janvāra barikāžu sešpadsmitajā gadskārtā Rīgā starp Saeimas ēku un Svētā Jēkaba baznīcu atklās nelielu pieminekli to liktenīgo diennakšu notikumiem. Kā šis laiks palicis atmiņā mūsu novadniekiem? To lūdzu pastāstīt kopsaimniecības “Lielvircava” agrākajam autobusa šoferim Ojāram Kleķerim.
Ja Lielvircavā sāk runāt par trešo atmodu, tad kā pirmais jāmin kopsaimniecības “Lielvircava” priekšsēdētājs Rihards Āboliņš. Viņš bija autoritāte arī Ojāram Kleķerim. Atceroties Tautas frontes dibināšanu, ir liecības, ka tā bija akmeņu lasīšanas talka, taču Ojārs domā, ka todien 1988. gada rudenī laukā pie Zībartiem vāktas bietes. Darba dienas beigās pie talciniekiem piebraucis saimniecības vadītājs, un turpat autobusā norunājuši, ka Lielvircavā vajag dibināt Tautas frontes nodaļu.
Rīgā ož pēc pulvera
Saimniecībā tāpat kā visur ir dažādi cilvēki. Vairums šo nacionālo ideju atbalstīja, bet daži arī ne. Uz talku pie Zībartiem bija sanākuši ļaudis, starp kuriem šaubīgie neatradās. Tautas frontē iestājās arī Ojārs Kleķeris. “Tas taču dabīgi!” viņš paskaidro izvēli. Pēc kara Ojāra kunga ģimene, pateicoties paziņu brīdinājumam, tika paglābta no izvešanas, taču 1947. gadā viņu ar māti, atņemot visu iedzīvi, izdzina no senču mājām “Papardes”. Turpmāk desmit gadu tur atradās kolhoza kantoris. Padomju dzīves “jaukumi” bija izbaudīti līdz mielēm.
1990. gada nogalē Rīgā gaiss sāka ost pēc pulvera. 12. decembra naktī nogranda sprādziens pie Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sabiedriski politiskā centra ēkas (tagad Kongresu nams).
18. decembra naktī bija trīs sprādzieni – padomju armijas Rīgas garnizona kara prokuratūras teritorijā, pie Latvijas kompartijas Maskavas, Kirova un Rīgas rajona komiteju ēkas un iepretim Ministru padomes namam – trīspadsmit metru attālumā no Ļeņina pieminekļa. Spridzināja arī citur. Iespaids tika radīts tāds, it kā Latvijā sākuši uzdarboties nacionālradikāļi un nepieciešams ieviest stingru, militāru kārtību, tiešu PSRS prezidenta pārvaldi.
Braucam uz barikādēm
Ko jaunā tautfrontiskā vara varēja likt pretī impēristu diversijām? Viens no tautas patiesās gribas izpausmes veidiem bija manifestācija Rīgā, Daugavmalā, kas bija paredzēta 1991. gada 13. janvārī. Lielvircavas tautfrontiešu līderis un arī Latvijas Tautas frontes domnieks Rihards Āboliņš jau nežēlīgi agri bija aizgājis aizsaulē, taču viņa ierosinātā Tautas frontes nodaļa saimniecībā bija stipra.
13. janvārī no Lielvircavas uz manifestāciju Rīgā devās saimniecības autobuss. Tolaik jau risinājās asiņainie Viļņas notikumi, bija ieņemts televīzijas tornis. Daugavmalas manifestācijā, kur piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku, izskanēja aicinājums veidot barikādes. Ojāram Kleķerim šķiet, ka tas bija 14. janvārī, kad pirmā “Lielvircavas” Rīgas sargu maiņa devās uz galvaspilsētu. Vispirms braukuši uz Jelgavu, kur atradās tuvākais koordinācijas centrs. Pie kultūras nama autobusā iekāpa vēl daži brīvprātīgie, tā ka cilvēkiem desmit vajadzēja stāvēt kājās. Ceļa mērķis – Zaķusala, televīzijas tornis. Uz Salu tilta atklājās, ka tas lielā mērā bloķēts ar smago tehniku – automašīnām, traktoriem. Piekabes pilnas ar smiltīm, būvmateriāliem, vienā bijuši pat kūtsmēsli.
Ar pieredzējuša vīra skatienu
Teic, ka jauneklim, kurš vēl īsti neapjēdz dzīvības vērtību, doties karā ir vieglāk nekā pieredzējušam vīram. Ojāram Kleķerim tolaik jau bija pāri pusmūžam – 56 gadi. Kāda bija sajūta?
“Jābrauc, un viss. Tādas domas, ka varētu no barikādēm izvairīties, nebija. Esmu pieredzējis kara laikus, kad 1941. gadā motociklistu kolonā ar ložmetējiem uz blakusvāģiem cauri Zemgalei devās vācu armijas avangarda daļas, kad 1944. gada vasaras kaujās divas nedēļas Jelgava dega. Tas bija citādi. Uz barikādēm cilvēki brauca pacilāti. Zaķusalā tautas ka biezs. Upes krasts un visi ceļi bloķēti ar betona konstrukcijām. Uz televīzijas torni veda šaura eja,” atceras Ojārs Kleķeris.
Nakts pagāja pie ugunskuriem. Silts, ēdamā netrūka. Par to parūpējās “Lielvircavas” ēdnīcas darbinieki. Bija pat sadabūtas vairākas kastes ar “Laimas” konfektēm, kuru dēļ vēlāk saimniecības garāžā autobusa durvju gumijās peles izgrauza caurumu. Lai Zaķusalā būtu jautrāk, viens spēlēja akordeonu, cits tērzēja. Barikāžu dalībnieki nepārtraukti klausījās Latvijas Radio. Kuru katru brīdi Rīgas sargiem varēja uzbrukt. Teic, ka mājiniekiem, kas palika gaidot, bija vēl grūtāk. Ojāra dzīvesbiedre Skaidrīte, savulaik Lielvircavas ēdnīcas vadītāja un grāmatvede, atceras, ka neziņa par vīru un dēlu Ainaru, kas tajā laikā kopā ar draugiem studentiem atradās barikādēs Vecrīgā, bija nomācoša, brīžiem pat lija asaras.
Nākamajā dienā autobuss ar lielvircavniekiem devās atpakaļ uz mājām. Vienu nakti Ojārs atpūtās Papardēs, un nākamajā dienā ar Rīgas sargu maiņu atkal brauciens un dežūra Zaķusalā.
Ne iekšā, ne ārā
Pienāca Rīgas barikāžu laika dramatiskākais brīdis – 20. janvāra vakars. Ap pulksten deviņiem pa radio paziņoja, ka pie Iekšlietu ministrijas notiek apšaude un ir bojāgājušie. Tūlīt dubulti šķērsām pār ceļu, kas veda uz torni, nostājās smagās automašīnas. Ar celtni barikādēs tika aizkrauta betona sprauga, pa kuru varēja piebraukt pie torņa. Apsargājamā objektā neviens netika ne iekšā, ne ārā no tā. “Pie mums varēja nokļūt vienīgi pa gaisu. Šāvienus dzirdējām, taču redzēt to, kas notika pie Iekšlietu ministrijas, no torņa nevarēja,” atceras Ojārs Kleķeris. 21. janvāra vakarā situācija kaut cik nomierinājās. Barikādēs tika atjaunoti vārti, un lielvircavnieki devās mājās. Ojāram bijuši četri vai pieci tādi barikāžu reisi.
Kā dzīve iegriezusies pēc tam? 1995. gadā viņš aizgāja pensijā. Tajā pašā gadā lūžņos sagrieza arī veco saimniecības autobusu, kas, kā atceras saimniecības ļaudis, pateicoties tā šoferim, visur bijis punktuāli laikā. “Ar dzīvi esmu apmierināts. Savu zemīti drusku apstrādāju. Jūtos labi,” saka Ojāra kungs. Kleķeru ģimenes Papardēs it visur valda kārtība un sakoptība. Kad izrādījās, ka lielvircavnieki jau ilgāku laiku nekādi nevar izraudzīties baznīcas draudzes priekšnieku, Ojārs Kleķeris uzņēmās arī šos pienākumus.
***
Barikāžu dalībnieki no Lielvircavas Zaķusalā pie televīzijas torņa
1991. gada janvārī Svetlana Stūre, Rasma Krauze, Ēriks Ziemelis, Andis Āboliņš, Uldis Antīpins, Aivars Indrikovs, Ojārs Kleķeris, Ainars Kleķeris, Staņislavs Verpakovskis, Roberts Indrikovs, Ojārs Blūms, Jānis Seilis, Juris Drelis, Helmuts Stūris, Jānis Birovs, Andris Geks, Aina Tauriņa, Andris Tauriņš, Anatolijs Leiņa, Juris Burkāns, Ingrīda Lībiete, Viktors Jankovskis, Valērijs Rozaščenkovs, Raimonds Avenieks, Dace Gulbe, Aigars Irbe, Ivo Blūms, Laimonis Tretjaks, Imants Klēģeris, Arnis Krauklis, Raitis Cīmurs, Miervaldis Kukainis.
Apkopoja Lielvircavas kultūras nama vadītāja Rasma Krauze
***
Uzziņai
Lai 1991. gada janvāra – augusta neatkarības aizstāvēšanas dalībnieki tiktu apbalvoti ar barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi, nepieciešams vienas personas iesniegums, kurā norādīts apbalvojamā vārds, uzvārds, personas kods, adrese un kaut pāris teikumos raksturota viņa piedalīšanās šajā tautas pretošanās kustībā. Ja barikāžu dalībnieks ir miris, viņa apbalvojumu pienākas saņemt tuviniekiem.
Iesniegumus plānots pieņemt līdz 2007. gada 31. decembrim.
No sarunas ar 1991. gada barikāžu atbalsta fonda priekšsēdētāju Renāru Zaļo
