Vai tiesa, ka paredzēts sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi ārpolitikas debatēm par Latvijas – Krievijas robežlīgumu, kuras laikā deputāti tikšot lūgti dot valdībai mandātu parakstīt līgumu, bet pēc tam to sūtīs ratifikācijai uz parlamentu.
Vai tiesa, ka paredzēts sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi ārpolitikas debatēm par Latvijas – Krievijas robežlīgumu, kuras laikā deputāti tikšot lūgti dot valdībai mandātu parakstīt līgumu, bet pēc tam to sūtīs ratifikācijai uz parlamentu, kā to apstiprinājušas vairākas ar Saeimu un valdību saistītas amatpersonas? Vai tiesa, ka Valsts prezidente, Ministru prezidents, ārlietu ministrs, Saeimas deputāti par to vēl neko nezina? Vai augsto amatpersonu izvairīšanās no paskaidrojumiem šajā jomā un “neko nezināšana” laikā, kad līguma principi gūst diezgan skaidras aprises, nav tiešs apliecinājums, ka aizkulisēs notiek nopietns sagatavošanās darbs, kura fināla daļa iecerēta ātra, precīzi saskaņota un neatgriezeniska? Vai šis jautājums pirms lēmumu pieņemšanas nebūtu kārtīgi jāizdiskutē sabiedrībā? Bail par to, ka nesapratīs, vai par to, ka amatpersonas nepratīs pietiekami labi izskaidrot un pamatot savu pozīciju, paredzamās sekas un motivāciju?
Attiecības ar Krieviju neapšaubāmi ir svarīgas, bet vai līdz ar līguma noslēgšanu tās uzreiz būs ideālas? Un vai tās kļūs sliktākas, ja līgumu nenoslēgs? Vai valdošā koalīcija būs vienota balsojumā par šo līgumu? Vai iespējamie atšķirīgie balsojumi ietekmēs valdības stabilitāti un kā? Vai Latvijas parlaments ratificēs līgumu? Vai un kad to darīs Krievijas parlaments? Vai un kā šis robežlīgums var ietekmēt nepilsoņu jeb šeit dzīvojošo bijušās PSRS pilsoņu statusu? Vai līdz ar robežlīgumu, kurā balstāmies nevis uz 1922. gadā parakstīto robežlīgumu, bet uz vienu no ES līguma pielikumiem, mēs nebūsim spiesti piešķirt pilsonību automātiski visiem, kas dzīvoja šajā valstī laikā, kad iestājāmies ES? Vai 1922. gada robežlīguma “lielā nodevība” netika pieļauta, jau gatavojot iestāšanās ES līgumu?
Vai tiesa, ka pēc Latvijas – Krievijas robežlīguma ratifikācijas Saeimā tiem, kuri nepiekrīt robežlīgumam, būs iespējas to apstrīdēt Satversmes tiesā? Vai būs kāds, kas to uzdrošināsies darīt? Vai tam vairs maz būs jēga? Un vai tikai nesenās visai dīvaini noorganizētās pārmaiņas Satversmes tiesas sastāvā nav garants valdības pārstāvjiem, ka riska šajā ziņā vairs nav? Vai saistības pret ES nav pārākas par mūsu vēlmi paturēt spēkā 1922. gada robežlīgumu?
Kādam valdības pārstāvim šie jautājumi šķiet naivi un muļķīgi? Bet kurā gan situācijā sabiedrība jutīsies muļķīgāk – dzīvojot aizdomās, ka pasaule atkal tiek pārdalīta kā Ribentropa un Molotova laikā, vai atzīstot savu nezināšanu un neizpratni un cenšoties saprast, kas to gaida nākotnē un kā tai vērtēt savu tagadni un pagātni?
Es domāju, ka sabiedrības lielākā daļa ir par valsts interesēm atbilstoša līguma ar Krieviju noslēgšanu, taču ar nosacījumu, ka tas tiešām atbilst 1918. gadā dibinātās un 1991. gadā atjaunotās Latvijas valsts ilgtermiņa interesēm un sabiedrība par šā līguma visiem aspektiem tiek izsmeļoši informēta nevis ar Satversmes tiesas spriedumu pēc tam, kad līgums jau ratificēts, bet gan laikā, kad tas vēl ir projekta stadijā
Saīsināti www.no delfi.lv
