Nupat «Ziņas» aprakstīja gadījumu, kad kāds pilsētas uzņēmums saviem darbiniekiem it kā maksājot «aplokšņu» algas.
Nupat “Ziņas” aprakstīja gadījumu, kad kāds pilsētas uzņēmums saviem darbiniekiem it kā maksājot “aplokšņu” algas. Visiem skaidrs, ka šāda prakse par gluži normālu tiek uzskatīta daudzās firmās – galvenais prast “safīrēt” kaut cik pareizu dokumentāciju. Bet dažkārt negodīgo uzņēmēju bezkaunība ir neizmērojama. Maksājot nelegāli, darbiniekam arī no “aploksnē” maksāt solītā tiek “atvilkts”, protams, ne jau nodokļu samaksāšanai. Tā, piemēram, nu jau bijusī firmas sardze atklāja, ka vadība viņu esot nolīgusi darbā uz pusslodzi, taču otru pusi no pērn minimālās algas (90 latu) solījusi maksāt aploksnē. Abām pusēm (izņemot valsti) tas varētu būt izdevīgi pat tad, ja uzņēmējs “aploksnē” maksātu visus 45 latus, jo valsts budžetā nebūtu jāieskaita ne noteiktais sociālais nodoklis (darba devējam 24 procenti, darba ņēmējam – 9), ne ienākuma nodoklis (25 procenti). Taču sieviete teic, ka firmas vadība nelegāli maksājusi tikai 28 latus. Pirms nepilna mēneša Zemgales Reģionālajā valsts darba inspekcijā viņa vērsās tikai pēc tam, kad “aplokšņu” alga it kā nebija izsniegta. Līdz tam pacietīgi strādājusi, samierinādamās ar šādu sistēmu.
Vieni (uzņēmēji) diktē noteikumus, bet otri (darbinieki) parasti pieņem tos – sak, vai nu strādā un klusē, vai arī meklē darbu citur. Likuma nepaklausību var pārmest abiem.
Ik pa laikam Valsts ieņēmumu dienests atgādina, ka, saņemot algu “aploksnē”, zaudē ne tikai valsts budžets, bet arī algas saņēmējs – slimības vai darba zaudējuma gadījumā nesaņemot sociālās garantijas. “Aplokšņu” algām ir arī tieša negatīva ietekme uz pensijām.
Visiem taču labi zināms, ka šīs algas veido pat 20 – 40 procentu no darba samaksas valstī. Pērn veiktajā pētījumā “Darba algas un to ietekmējošie faktori” secināts, ka nelegālo algu biežāk maksā mazos un mikro uzņēmumos ārpus Rīgas, firmās ar ekonomiskām grūtībām, uzņēmumos ar lielu darbinieku mainību, zema un vidēja līmeņa, kā arī sezonas darbiniekiem. Konstatēts arī, ka tie, kas strādā bez līguma, saņem par 10 procentiem mazāk nekā tie, kas samaksā nodokļus kaut no nelielas algas daļas.
Par iepriekš minētajām nelikumībām domājot, prātā nāk skandalozais Rēzeknes gadījums, kad 2005. gadā VID Finanšu policija SIA “Rēzeknes Gaļas kombināts” telpās atklāja “aplokšņu” algas un reģistrus, kas nebija atspoguļoti grāmatvedības dokumentos un par kuriem nav sniegtas ziņas VID. Pēc pārbaudēm uzņēmumā VID dati liecināja, ka kombinātam valsts budžetā jāsamaksā 140 496 lati. VID lūdza prokuratūru sākt kriminālvajāšanu pret divām uzņēmuma amatpersonām. Sods tika pilnībā samaksāts, gaļas pārstrādes uzņēmumā pēc tam mainījās vadība.
Jelgavas firma ar 150 latiem sodīta par citiem būtiskiem Darba likuma pārkāpumiem, arī to, ka nebija uzskaitītas darbinieku nostrādātās stundas. Šis likuma pārkāpums vien norāda, ka, iespējams, varētu būt notikusi “šmugulēšanās” ar reālo un oficiālo sargu skaitu stāvlaukumā.
Taču, kamēr iedzīvotāji nesāks domāt, ka nodokļu maksāšana tieši ietekmē viņu labklājību dažādās dzīves situācijās, tikmēr atliks vien gausties par uzņēmēju negodprātību. Jau labu laiku mūsu valstī vērojams darbaspēka deficīts. Varbūt beidzot strādājošajiem jāsāk domāt, ka viņi ir līdzvērtīgi partneri priekšniekiem, kas var kaut ko pieprasīt? Citādi par darba devēju, ņēmēju un valsts savstarpēju cieņu nevar būt ne runas.
