Zinātnieku veikumu sabiedrība bauda ik dienas. Vispirms ir doma, tad darbs, tad – atklājums.
Zinātnieku veikumu sabiedrība bauda ik dienas. Vispirms ir doma, tad darbs, tad – atklājums. Ja seko interese par to, kur atklājumu izmantot, agrāk vai vēlāk zinātniskais pētījums pārvēršas par saprotamu un ik dienas lietojamu lietu visā pasaulē. Šodien saruna ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes docenti pasniedzēju Sandru Muižnieci-Brasavu par mums visiem svarīgu jautājumu – pārtikas iepakojumu. S.Muižniece-Brasava jau septīto gadu pēta, kā uzlabot tā kvalitāti.
Tas nozīmē, ka viņas darba rezultātā mēs nākotnē varētu neuztraukties vismaz par vienu aspektu vides uzturēšanā, proti, apjomīgā polietilēna maisiņu un tetrapaku masa, kas paliek pāri no ikdienā izmantotajiem pārtikas produktiem, iespējams, planētu nepārvērtīs par lielu atkritumu izgāztuvi.
Sarunas rezultātā – kopīgs darbs
Bet sākumā par to, kā Sandra nonāca līdz domai veikt svarīgo pētījumu. “Vispirms jāpateicas mammai, kas mani virzīja Jelgavas virzienā. Vecmāmiņa bija lieliska pavāre, arī mamma pašlaik strādā Lizumā par ēdināšanas uzņēmuma vadītāju. Jāatzīst, ka 18 gadu veci jaunieši ne vienmēr skaidri zina, kādā virzienā doties. Arī es nebiju izņēmums. Iestājos Pārtikas tehnoloģijas fakultātē. Tomēr, beigusi pamata kursu, sapratu, ka vēlos ko vairāk. Kas ir tas “vairāk”, vēl nezināju. Iestājos maģistrantūrā, pēc sarunām ar profesori Liju Dukaļsku ieinteresējos par pārtikas produktu iepakošanu. Tad nejauši kādā avīzē izlasīju par biomateriāliem. Radās doma pētīt šo jomu. Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas institūtā jau pirms aptuveni 15 gadiem bija veikti pētījumi šajā virzienā. Tomēr biomateriāls netika pētīts kā iespējamais pārtikas produktu iesaiņojamais materiāls. Sameklēju šos cilvēkus, raisījās interesanta saruna, sākās kopīgs darbs.”
Septiņos gados izveidojusies laba sadarbība starp Rīgas Tehniskās universitātes Polimēru materiālu institūtu, Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas institūtu un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultāti. Process lasītājam saprotamā valodā notiek tā: Mikrobioloģijas institūtā, izmantojot cukurus, izaudzē biomasu, Polimēru materiālu institūtā izlej plēves, bet pie mums Jelgavā pēta materiāla ietekmi uz pārtikas produktiem. Svarīga ir materiāla gaisa, ūdens tvaika, oglekļa, slāpekļa, skābekļa caurlaidība un virkne citu parametru. Katrai produktu grupai atkarībā no to ķīmiskā sastāva ir atšķirīgas prasības pret iepakojuma īpašībām. Vakuuma iepakojumā nav gaisa, modificētajā ir izmainīta gāzu vide. “Cik man zināms, iepakojuma materiāli nekādus sliktus blakusefektus pārtikas produktiem nerada. Izmainot gāzu attiecības, tie saglabā kvalitāti. Dārzeņi un ogas elpo, tāpēc tiem nepieciešams cita veida iepakojamais materiāls, gaļas produktiem – cits,” saka pētniece.
PHB plaši lieto Brazīlijā
Nedaudz pievērsīsimies zinātniskiem terminiem, kas iespējami pietuvināti nezinātnieka izpratnei. Ir trīs grupu biopolimēri. S.Muižniece-Brasava pēta tos, ko iegūst mikrobiālās sintēzes ceļā un apzīmē ar burtiem PHB. Tā turpmāk sauksim iepakojuma materiālu, kas ražots mikrobiālās sintēzes procesā.
Izpētīts, kā šis iepakojums saglabā skābā krējuma īpašības, un iznākums ir labs. Pašlaik tiek izzināta materiāla ietekme uz gaļas salātu kvalitāti. Pētniece atzīst, ka rezultāti ir iepriecinoši un, iespējams, nākotnē arī Latvijā ieviesīs šādu pārtikas produktu iepakojuma materiālu. PHB diezgan plaši jau tiek lietots Brazīlijā, taču turienes zinātnieku izstrādātajam ir nedaudz cita formula. Latviešiem ar brazīliešiem šajā jomā izveidojušies zinātniskie kontakti. Plašais šā materiāla patēriņš ļāvis iepakojuma izmaksas pietuvināt polimēru materiālu izmaksām.
Ar citu biopolimēru grupu (to apzīmē ar burtiem PLA) pazīstamāki ir vācieši. Šo materiālu iegūst no fermentētām organiskām vielām, piemēram, piena sūkalām. Pateicoties zinātnieku starptautiskai sadarbībai un ražotāju ieinteresētībai, sākušās sarunas starp vācu zinātniekiem un kādu no Latvijas maizes ražotājiem par šā materiāla izmantošanu produktu iepakošanā. Sarunu veicinātāju lomā sākotnēji bijušas L.Dukaļska un S.Muižniece-Brasava. Uz jautājumu, kā var savienot zinātnieces un sabiedrisko attiecību aktīvistes plašo spektru, Sandra atbild, ka tas iznāk tīri dabiski. Esot šajā procesā, viss notiek.
Iepakojamais materiāls, kas strauji sadalās
Varētu jautāt, kāpēc pētījums par jauno PHB materiālu ir tik nozīmīgs, ja iepakojamā materiāla pietiek un veikalos produktus pērkam glīti safasētus. Tas saistīts ar vairākiem aspektiem. Pirmkārt, plaši lietotie polimēru iepakojumi strauji palielina cieto atkritumu kopapjomu pasaulē. Iepakojuma maisiņu daudzums vien uz cilvēku gadā sasniedz 5,8 kilogramus. Tie dabā sadalās tikai 80 – 100 gados. Arī plaši lietotās tetrapakas ir sarežģīti pārstrādāt, jo tās sastāv no trīs līdz septiņiem atšķirīgiem slāņiem. Savukārt biomateriāli daļēji augsnē sadalās jau 30 dienās, bet gada laikā – simtprocentīgi, veidojot biomasu, kas bagātina augsni. Šaurāk domājot, tas nozīmē, ka pēc piknika droši varēs zemē ierakt maisiņus, dakšiņas, glāzītes, kas tapuši no minētā materiāla. Otrkārt, polimēru iepakojumu ražo no naftas, bet tās krājumi ir ierobežoti.
Vai Latvijā būtu nopērkams pārtikas produkts bioiepakojumā? S.Muižniece-Brasava atzīst, ka pagaidām tas ir tikai eksperiments. Pašlaik šāds iepakojums būtu dārgāks nekā tradicionālie. Taču, zināms, ka, palielinoties ražošanas apjomam, pazeminās ražojuma cena. To varētu regulēt dažādos veidos, jo valstij vajadzētu būt ieinteresētai saglabāt vidi. Brazīlijā PHB iepakojums maksā tikpat, cik no naftas produktiem ražotais.
Kopš vasaras vidus S.Muižniece-Brasava ir arī LLU Tehnoloģiju un zināšanu pārneses centra vadītāja, tas Jelgavā darbojas aptuveni gadu. Ideja par šādu centru nākusi no Ekonomikas ministrijas. Tā uzdevums ir būt sabiedriski ekonomisku attiecību veicinātājam un veidotājam starp zinātniekiem un ražotājiem. “Ražotājs grib ātru peļņu un noturēt tirgu, bet zinātnieks orientēts uz lēnu pamatīgumu. Zinātnei nepieciešami līdzekļi, savukārt ražotājam – tehnoloģiju pilnveide. Tāpēc šajā jomā ir daudz darāmā, un man prieks, ka ražotāji ir atsaucīgi un ieinteresēti,” atzīst Sandra.
“Man ir gandarījuma izjūta”
Noslēgumā – par jaunās zinātnieces pirmajām gaitām Jelgavā.
Sandra atceras, ka iespaidi par Jelgavu bijuši tādi “palieli”. Majestātiskā pils, līdz vēlam vakaram ievilkusies uzņemšana, pirmā kopmītnē pavadītā nakts, pastaiga pa pils parku un vientulības izjūta. No Gulbenes rajona ieradusies meitene nebūt nav jutusies droši. “Neviena paziņas, pastaigājos gar pili, dzirdu studentu himnu “Ir vakars vēls…” Skudriņas skrēja pa kauliem. Tomēr jau tolaik jutu, ka šī vieta nav sveša. Mana pilsēta.”
Kāds gudrs vīrs teicis: “Nodarbojoties ar dabas zinātnēm, allaž būsi neapmierināts ar padarīto, jo ik uz soļa daba parāda savu neizsmeļamību.” Ko par to varētu teikt cilvēks, kas ar to nodarbojas?
“Man ir gandarījuma izjūta. Izveidota iepakojuma laboratorija, studentiem vairs nav jādodas uz ārzemēm. Esmu pateicīga profesorei Lijai Dukaļskai. Viņa ir kā tāds labs dzenulis.Vienmēr bijusi klāt, uzmundrinājusi, iedrošinājusi.”
S.Muižniece-Brasava uzvarējusi piecos lielākos un mazākos konkursos, tā iegūstot iespēju pilnvērtīgi darboties šajā zinātnes jomā. Pētniecisko darbu veikusi gan Īrijā, Korkas universitātē – koledžā, gan Dānijas Karaliskajā veterinārmedicīnas un lauksaimniecības universitātē.
Līdzīgi pētījumi par bioiepakojuma izmantošanu un ražošanu notiek arī Anglijā, Beļģijā, Vācijā, Dānijā, Nīderlandē.
