Meža izstrādātājiem ziema parasti ir karstākais darba laiks. Aukstumā pats Dieviņš kā ar asfaltu noklāj mitros ceļus un stigas, arī nozāģētie koki salā nebojājas.
Meža izstrādātājiem ziema parasti ir karstākais darba laiks. Aukstumā pats Dieviņš kā ar asfaltu noklāj mitros ceļus un stigas, arī nozāģētie koki salā nebojājas. Kas notiek tagad, kad mežā ir dubļi? Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Apaļkoksnes piegādes Zemgales mežizstrādes iecirkņa vadītājs Jānis Folkmanis un viņa vietnieks Guntis Balodis uz šo jautājumu atbildēja ar uzaicinājumu “Ziņām” doties līdzi uz Platones mežu, kur patlaban notiek mežizstrāde.
Braucām pa Lietuvas šoseju, tad gar manāmi uzplūdušo Platones dzirnavu dīķi iegriezāmies pa labi izbūvētu ceļu, kas neved uz apdzīvotām vietām, bet beidzas pēc kilometriem trim ar apgriešanās laukumu mežā. Abās ceļa malās dziļi grāvji, kas kalpo gan platību nosusināšanai, gan arī nozāģēto baļķu krāmēšanai. Tieši jaunos meža ceļus J.Folkmanis ar G.Balodi gribēja “Ziņām” parādīt. Proti, ja viena no akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” prioritātēm nebūtu meža ceļu būve, tādā slapjā ziemā kā šī ietu pavisam plāni. Tie tika būvēti ar domu, ka modernā mežizstrādes tehnika, piemēram, harvesters, kas darbā aizstāj divdesmit meža cirtēju, jānodarbina visu gadu. Turklāt nepārtraukti – dienu un nakti. Citādi bizness neatmaksājas.
Kā “Ziņām” pastāstīja “Latvijas valsts meži” Zemgales mežsaimniecības izpilddirektors Ilgonis Rozītis, pērn vienpadsmit iecirkņos rekonstruēti un izbūvēti 68 kilometri meža ceļu, aizpērn pat mazliet vairāk. Deviņdesmitajos gados šie skaitļi Latvijā bija krietni mazāki: 1993. gadā – seši kilometri, 1997. gadā – 16 kilometru. Līdz tādam ceļu blīvumam, kāds ir Skandināvijas mežos, mums gan vēl tālu.
Vējainajā 15. janvāra dienā Latvijā kokus negāza. Taču Platones mežā pie dzīvojamā vagoniņa satiktie Edmunds Kļaviņš un Andrejs Cīrulis – kokvedēju traktora jeb forvardera operatori – prožektoru gaismā bija strādājuši visu vētras nakti. Tātad, lai arī vēja ātrums pārsniedza divdesmit metru sekundē, nozāģētie koki bija jādabū no cirsmas ārā pie ceļa. Kopš seniem laikiem mežizstrāde ir viena no bīstamākajām profesijām pasaulē, taču, strādājot ar moderno tehniku, cilvēks ir drošībā. Pat tad, ja koks uzgāžas traktora kabīnei.
“Sastādot mežizstrādes plānus, salu paredzējām decembra sākumā, pēc tam vēlāk un vēlāk. Tā kā ziema tā arī nav atnākusi, nācās pārplānot cirsmas. Ja pie mitrajās vietās augošā meža nevarēsim tikt klāt arī nākamziem, tad ar piegāžu plāna izpildi gan varētu būt problēmas,” saka J.Folkmanis. Viņš piebilst, ka “Latvijas valsts mežiem” labi veicas sadarbība ar mazajiem un vidējiem mežizstrādes uzņēmumiem, kas ir mūsu nacionālais bizness.
Kokmateriālu cenas šādos dabas apstākļos gan strauji ceļas.
