Ikvienā valstī sabiedrība ir gana daudzpusīga, un tajā sastopami arī ļautiņi ar gluži vai neapzinātām dīvainām tieksmēm, piemēram, mesties zem auto riteņiem vai vismaz ar mazohistisku vērienu censties nodarīt veselībai nedaudz «mazāku» kaitējumu.
Ikvienā valstī sabiedrība ir gana daudzpusīga, un tajā sastopami arī ļautiņi ar gluži vai neapzinātām dīvainām tieksmēm, piemēram, mesties zem auto riteņiem vai vismaz ar mazohistisku vērienu censties nodarīt veselībai nedaudz “mazāku” kaitējumu, kaut ar regulāru sevis uzpildīšanu ar šaubīgas izcelsmes alkoholisku maisījumu jeb “krutku”. Ne viens vien labprāt akcentētu radikālu pilsonisko stāju un teiktu: nu, lai tie zildeguņi vienreiz sadzeras, pārdzeras, un – miers. Tomēr kāds gan tur miers, ja problēma skar visu sabiedrību, kurai caur valsts budžetu “jāstiķē” nauda pagrimušo pļēguru un citu toksiskus kokteiļus un jēgu pārdzērušo ārstēšanai.
Pēc bēdīgi slavenās Preiļu epopejas ar deviņiem galu dabūjušiem līdzpilsoņiem dažādu tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji jau kuro reizi nebeidza plātīt rokas un secināt, ka nelegālo surogātu tirgotavu iznīdēšanai rokas joprojām par īsām. Taču pašreizējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš “par godu” pagrīdes tirgoņiem un viņu klientūrai saorganizēja pat veselu komisiju, lai spriestu par sodu bardzināšanu par visiem nodarījumiem saistībā ar nelegālo alkoholu. Līdzšinējās sēdes atklājušas ne mazums formālu caurumu likumu vijumos, un novērojamas pat itin komiskas “rozīnītes”, kas aizvien vairāk liek domāt, ka līdz šim visi skaļie saucieni par cīņu pret nelegālo alkoholu labākajā gadījumā bijusi gaisa tricināšana. Turklāt joprojām pārāk uzkrītoša ir tendence vairāk pievērsties cīņai ar sekām, nevis cēloņiem, soda mērus vēršot pret sīkajiem “andelmaņiem”, nevis apšaubāmā rūpala organizatoriem.
Līdz šim “točku” turētāju un citu kreisās preces izplatītāju administratīvai sodīšanai likumīgs pamats rasts vairāk saistībā ar dokumentāli nekonstatējamas izcelsmes grādīgu šķidrumu tirdzniecību, taču šomēnes darba grupa rosinājusi diskutēt par nepieciešamību noteikt nelegālā alkohola definīciju. Daļēji izriet, ka kārtējo reizi notikusi cīņa pret “kaut ko, nezin ko, varbūt arī nelegālo šņabi”… Turklāt tagad likumu speciālistiem beidzot izdevies saņemt dūšu un rosināt par “krutku” tirgošanu piemērot kriminālatbildību jau pirmajā pārkāpuma reizē. Tomēr gana savāds šķiet priekšlikums šaubīgā produkta pircēju saukt pie tādas pašas atbildības, tikai pieķerot atkārtoti gada laikā, lai gan tā saucamais pircējs ar šaubīgās izcelsmes alkohola iegādes brīdi faktiski kļūst līdzatbildīgs (kaut arī alkohola pārmērīgi mērcētajā prātiņā to neapzinoties) par iespējamām (tajā skaitā letālām) sekām gan attiecībā uz sevi, gan citiem.
Joprojām atklāts ir jautājums, ko darīt, ja nelegālas izcelsmes ugunsdzira tiek izplatīta oficiālās tirdzniecības vietās. Pašreiz maksimālais iespējamais sods ir šķiršanās no itin simboliskas naudas summas un preces konfiskācija, tomēr, ņemot vērā šā pagrīdes biznesa apmērus, tas būtu pielīdzināms satracināta lāča baidīšanai ar zobu bakstāmajiem kociņiem, jo zaudētās “preces” vērtību var atpelnīt salīdzinoši ļoti īsā laikā. Savukārt licences anulēšana un īpašuma arests katram normāli domājošam komersantam savlaicīgi atvēsinātu galvu, vienlaikus ievērojami mazinot iespēju, ka bāros jauktajās “skrūvēs” tiek izmantots šaubīgas izcelsmes brandvīns. Zīmīga ir arī jau krietnu laiku un dažādās jomās ierastā situācija, kad noteiktas teritorijas iedzīvotāji zina gan “krutku” tirdzniecības vietas, gan pašus “biznesmeņus”, savukārt varas iestādes nemitīgi aizbildinās ar informācijas trūkumu…
Vārdu sakot – jautājumu vēl ir gana daudz, un situācija (kontekstā ar vispārējo nācijas tieksmi dzerties nost) brēktin brēc pēc īpaši bargiem soda mēriem visām pārkāpumos iesaistītajām pusēm. Kas zina, citādi ar pārāk “mīkstu” pieeju un nemitīgu auklēšanos lutinātā sabiedrība drīz vien attapsies tukšo pudeļu labirintā.
