Uz koncertu «Orķestrālās ērģeles», kurā skanēs Vivaldi un Dvoržāka darbu ērģeļpārlikumi, šovakar pulksten 19 Rīgas Domā aicina Aigars Reinis.
Uz koncertu “Orķestrālās ērģeles”, kurā skanēs Vivaldi un Dvoržāka darbu ērģeļpārlikumi, šovakar pulksten 19 Rīgas Domā aicina Aigars Reinis.
“Vai tad ērģeļmūzikas trūkst?” – tāda bijusi kāda kolēģa reakcija, kad A.Reinis viņam atklājis ieceri atskaņot Antonīna Dvoržāka 9. simfonijas “No jaunās pasaules” ērģeļpārlikumu. “Tādas tūkst,” viņš atbild paužot pārliecību: ir noskaņas un krāsas, ko ērģeles var iedvest, vienīgi atskaņojot darbus, kas sākotnēji komponēti citiem instrumentiem. Jo transkripcijas uzdevums nav atkārtot oriģinālu, bet to papildināt – ar jaunām niansēm, varbūt pat jaunām atklāsmēm…
Katrā ziņā transkripciju darināšana ir visnotaļ cienījama, rūpīgi kopta tradīcija ar senu vēsturi – vismaz no 14. un 15. gadsimta, kas tajā iegājuši ar vokālo darbu pārlikumiem ērģelēm. Pārlikumus savulaik bija iecienījuši gan Johans Sebastians Bahs, gan Ferencs Lists, gan Bēla Bartoks. Šis paņēmiens ir populārs arī mūsdienu komponistu un instrumentālistu daiļradē. Nereti jaunu tēlu, labskaņas un atklāsmju meklējumos viņi paši uzraksta vairākas versijas vienam skaņdarbam – kā mūsu Pēteris Vasks savai Mesai. Bet, runājot par Latvijas ērģelniekiem un pārlikumiem viņu instrumentam, ar tiem visvairāk darbojušies Jevgeņija Ļisicina un Tālivaldis Deksnis.
A.Reiņa sagatavotais koncerts piedāvā divu ļoti atšķirīgu laikmetu un stilu transkripcijas – itāļu baroka dižgara Antonio Vivaldi dubultkoncertu divām vijolēm un orķestrim un čehu romantiķa A.Dvoržāka 9. simfoniju “No jaunās pasaules”.
Vivaldi koncerts Baha pārlikumā pieder pie ērģelnieku “zelta repertuāra” un lieliski izceļ visas tās īpašības, kuru dēļ oriģinālvariants atzīstams par vienu no Vivaldi melodiski skaistākajiem darbiem, sevišķi jau tā vidusdaļa, kas iemieso visu dižā venēcieša daiļrades liriskākajiem brīžiem raksturīgo ārkārtīgi smalko jūtīgumu. Koncertā atblāzmo arī itāļu temperamentīgā vijoļspēle, kas, kā stāsta A.Reinis, ērģeļvariantā attēlota tokātiskā faktūrā un nemitīgā “tutti – solo” dialogā, savukārt vidusdaļas apcerīgums ieved baroka kamermūzikas nesteidzīgajā izteiksmīgajā gaisotnē. Dvoržāka Amerikas gados rakstīto simfoniju ērģelēm pārlicis Freiburgas ērģelnieks Zigmunds Šatmarijs. Tās romantiskais vēriens un nemitīgi mainīgā orķestrālā krāsainība kā radīta lielam romantiskam instrumentam – tādam kā Rīgas Domā. Ne velti ērģeļu būvniecība 19. gadsimtā iedvesmojusi tā laika komponistus radīt mūziku ar simfonisku vērienu un izteiksmību. Simfonijā spilgtās oriģinālās melodijās atklājas indiāņu un afroamerikāņu mūzikas tautiskās īpatnības, ko Amerikā studēja A.Dvoržāks. Ērģeļmūzikas literatūrā tik daudz skaistu melodiju vienkopus, kas saliktas krāsainā tēlaini atšķirīgā ērģeļu orķestrācijā, nemaz nebūs tik viegli atrast, atbildi uz jautājumu, kāpēc vajadzīgi pārlikumi, ilustrē A.Reinis.
