Beidzoties Pirmajam pasaules karam, latviešu strēlniekiem bija vēlēšanās just biedra plecu un arī grūti atrast sev vietu mierīgajā dzīvē.
Beidzoties Pirmajam pasaules karam, latviešu strēlniekiem bija vēlēšanās just biedra plecu un arī grūti atrast sev vietu mierīgajā dzīvē. Tādēļ 1923. gada decembrī tika nodibināta Veco latviešu strēlnieku biedrība (VLSB), kuras mērķis bija uzturēt tautas atmiņā strēlnieku vēsturi, izkopt cīņas garu, savstarpēji palīdzēt gan materiāli, gan tiesiski.
1926. gadā VLSB ierosināja strēlniekiem piešķirt tādas pašas priekšrocības sadalīto muižu zemes saņemšanā, kādas tās bija Brīvības cīņu dalībniekiem. Tā prasīja pielīdzināt strēlnieku pulku invalīdus Latvijas armijas invalīdiem. Tolaik valstī bija liels bezdarbs, tādēļ LVSB ieteica valdībai izdot noteikumu, lai uzņēmumos desmit procenti darbinieku būtu vecie latviešu strēlnieki vai Brīvības cīņu dalībnieki (līdzīga prasība attiecībā uz Pirmā pasaules kara veterāniem bija Francijā). Diemžēl dzīvē tas neīstenojās. Darbojās biedrības Palīdzības fonds, kur biedri gan aizdeva naudu, gan palīdzēja iekārtoties darbā tiem, kas nonākuši trūkumā. Trīsdesmito gadu beigās VLSB bija ap trīs tūkstošiem biedru, kas apvienojušies 19 nodaļās. Tajā iestājās ne tikai agrākie karavīri, bet arī lazaretes ārsti, štābu darbinieki, bataljonu organizācijas komiteju locekļi. Līdz 1934. gada apvērsumam biedrības vadību vēlēja pilnsapulce, pēc tam to iecēla Iekšlietu ministrija.
Ziemassvētku kauju piemiņas pasākumus VLSB sāka organizēt 1924. gadā. Tradicionāli 5. janvāra pēcpusdienā Rīgā Brāļu kapos tika iedegta piemiņas uguns, ko visu nākamo nakti apsargāja strēlnieku goda sardze baltos maskēšanās tērpos. Doma baznīcā notika piemiņas dievkalpojums. Nākamajā dienā vecie strēlnieki pulcējās pie Kara muzeja jeb Pulvertorņa, tad bija saviesīgas pusdienas virsnieku klubā. Vecajās cīņu vietās Ložmetējkalnā piemiņas sarīkojumi jeb svētceļojumi notika vasarās, kad turp no Rīgas un Jelgavas varēja nokļūt ar kuģi.
1924. gadā tika uzņemta filma “Pa latviešu strēlnieku cīņu vietām”, diemžēl līdz mūsdienām saglabājies tikai viens tās fragments. 1934. gadā Nacionālajā teātrī tika iestudēta latviešu strēlnieku tematikai veltīta Augusta Lāviņa luga. To izrādīja 37 reizes, un kā statisti tajā darbojās arī strēlnieki. Ar vecā strēlnieka un aktiera Ēvalda Valtera piedalīšanos lugu uzveda arī Liepājas teātris.
Trīsdesmito gadu sākumā biedrības nodaļas sāka izgatavot karogus. Līdz tam svinību reizēs lietoja latviešu strēlnieku pulku karogus, kurus patapināja no Latvijas Kara muzeja (pēc okupācijas tie nav atradušies, pēdas pazūd Krievijā).
LVSB periodiski izdeva atmiņu krājumus, rakstus un literāros sacerējumus par strēlnieku tematu. Trimdā šī izdevējdarbība turpinājās līdz pat septiņdesmitajiem gadiem. Lielu darbu paveicis Ziemassvētku kauju dalībnieks Pēteris Dardzāns. Viņa raksti par Latvijas vēsturi tiek plaši citēti vēl mūsdienās. Trimdā atjaunotā VLSB beidza pastāvēt deviņdesmito gadu sākumā. Zināms, ka daži tās biedri, latviešu tautas tiesību dedzīgie aizstāvji, tomēr piedzīvoja trešo atmodu un valsts atjaunošanu.
Izmantots 5. janvārī Ziemassvētku un Janvāra kauju 90 gadu atcerei veltītajā konferencē Valgundes “Avotos” nolasītais Latvijas Kara muzeja vēsturnieces Ilzes Krīgeres referāts.
