Kustība pa apli nav tas pats, kas kustība pa spirāli. Tomēr jāsecina, ka atsevišķu mūsu nevalstisko organizāciju attīstība notiek tādā Adventes vainadziņa nobeigtībā. Vainagam nav ne sākuma, ne beigu. Vienīgā atšķirība – kādu sveci uzliksim.
Kustība pa apli nav tas pats, kas kustība pa spirāli. Tomēr jāsecina, ka atsevišķu mūsu nevalstisko organizāciju attīstība notiek tādā Adventes vainadziņa nobeigtībā. Vainagam nav ne sākuma, ne beigu. Vienīgā atšķirība – kādu sveci uzliksim.
Cik daudz sabiedriskais sektors ietekmē sabiedrības attīstības virzību? Un cik daudz tam tā būtu jāvirza? Šādi jautājumi rodas laiku pa laikam, lasot dažādu nevalstisko organizāciju (NVO) aicinājumus piedalīties bezmaksas izglītojošos semināros un kursos.
Vai ir jēga apmācīt grupu pēc grupas, piemēram, projektu rakstīšanā? Tehniski pareizi uzrakstīt kādu ideju, protams, jāprot, bet vispirms tai ir jābūt. Pēc kādiem principiem šie apmācāmie tiek izvērtēti? Vai tiek uzklausīts viņu skatījums uz kādu risināmu sabiedrības problēmu? Vai tie ir cilvēki ar ideju, kuru viņiem kopā ar domubiedriem gribētos realizēt, ieguldot konkrētu darbu un laiku, vai arī tas notiek pēc nejaušības principa uz sludinājumu pamata?
Zināšanas, ko sniedz dažādi datoru lietošanas un projektu rakstīšanas semināri un kursi, vēl nenozīmē sabiedrisko organizāciju izaugsmi. Par to iekšējo izaugsmi un attīstības dinamiku varētu runāt tikai tad, ja šīs zināšanas, kas ir vin instruments mērķa sasniegšanai, tiktu arī izmantotas.
Jelgavā veiksmīgi attīstījušās nacionālo kultūru biedrības, kopš tās apvienojušās zem viena karoga. Grūtāk iet dažādām sociālas ievirzes biedrībām. Tās joprojām katra dzīvo savu suverēno dzīvi, sadala humānās palīdzības kravu un diez vai jūt īstu gandarījumu par paveikto.
NVO nav pagrīdnieku sektors. Bet kaut kāds noslēpumainības plīvurs to tomēr sedz, kaut gan sludinājumi ir atklāti. Manuprāt, tajā visā trūkst perspektīvas, kam būtu cieša saikne ar tagadni. Pietrūkst mērķtiecīgas darbības ar izaugsmes dzenuli.
Sabiedrības integrācija nenozīmē tikai starpnacionālu kustību un attīstību. Integrācija būtu nepieciešama arī citām sociālajām grupām, ko pārstāv konkrētas biedrības. Vispirms jau sociālā rakstura biedrībām, savstarpēji integrējoties kopīgam mērķim. Tad visiem nevajadzētu mācīties visu, tā arī īsti neko neiemācoties. Viens strādātu ar datoru, citam būtu gudrība projektu attīstīšanā, bet vēl kāds darbotos kā motivētājs. Tas, starp citu, ir talants. Šo darbu amatieru līmenī var iemācīties katrs (tāpat kā gleznošanu vai mūziku), bet augstu profesionalitāti spēj sasniegt tikai tāds, kuram šajā jomā ir talants. Tad katrs savā brīvajā laikā darītu to, kas viņam tiešām patīk un uz ko viņš jūt aicinājumu. Un līdzekļi arī ietaupītos.
