Vairums eiropiešu nezina, ka kontinentā ir divas vienā valstī dzīvojošas tautas, kas ikdienas sadzīves līmenī viena otru nu nekādi necieš.
Vairums eiropiešu nezina, ka kontinentā ir divas vienā valstī dzīvojošas tautas, kas ikdienas sadzīves līmenī viena otru nu nekādi necieš. Tas notiek pašā ES sirdī – Beļģijā. Tie ir valoņi un flāmi. Tas gan netraucē gan vieniem, gan otriem vienoties brīdī, kad jādzied par savas iecienītās Briseles “Anderlecht” vai Lježas “Standard” futbola komandu uzvaru. Toties visa Eiropa (un ne tikai) zina, kas ir Beļģija un Brisele. Turklāt ne tikai slavenās Briseles mežģīnes. Jautāsiet, nu un tad? Tas tāpēc, ka tikpat labi kāds var arī nezināt, kas ir Latvija. Turklāt, ja tas būtu globusa otrā pusē, liktos piedodami, ja pašu iedomātās pasaules “nabas” sirdī – Eiropā –, nepiedodami.
Viss iepriekšējais penteris tikai tāpēc, lai godīgi katrs sev atbildētu: “Vai mani interesē valoņu un flāmu starpetniskās attiecības?” Jautājumu secību turpinot: “Vai mani interesē un dziļi aizskar Abrenes jautājums?” Ārpus tām reizēm, kad kāds histēriski nobrēcas: “Ne pēdas, ne soli, nepadodies!”
Pašlaik Latvijai reiz piederējušā apriņķa vārds atkal visiem mutē. Pastāv iespēja, ka mūsu juristi beidzot būs izfunktierējuši, kā juridiski korekti pateikt, ka tas, kas reiz mums piederējis, patiesībā joprojām ir mūsu, bet tajā pašā laikā tie, kas to savāca, joprojām mierīgi tur var saimniekot. Tad mums tiek jautāts – tas ir labi vai slikti?
Slikti, saka vieni. Un viņiem ir taisnība. Nav pareizi, ka ar spēku kaut ko atņem. Turklāt vēl iekortelējas saimnieka mājā un uz ilgiem gadiem uzliek kājas uz galda. Pareizi, saka otrie. Paskat, tas, kurš atņēma, jau nav nemaz tik slikts “čoms”. Kāpēc mums vajadzīgs tas nolaistais kakts? Vai tiešām gribam problēmas? Arī viņiem ir taisnība.
Sēžot malā un klausoties abos viedokļos, jāpiekrīt te vieniem, te otriem. Protams, ja gribam tikt skaidrībā. Ja vien sirdī un dvēselē nesēž kas cits, vārdos un apsvērumos nesverams. Tajā pašā laikā nemazinās to skaits, kas uz to visu noraugās no tālā aizjūras krasta. Arī viņiem ir taisnība. Dzīvojam tikai vienreiz. Un ne mūžīgās kaujas laukā. Tad kur ir patiesība. Vidū?
