Šovakar Lielvircavas kultūras namā būs rajonā pirmreizējs notikums – uz balli sabrauks astoņi pensionāru klubi. Gaidām ap pusotra simta viesu.
Šovakar Lielvircavas kultūras namā būs rajonā pirmreizējs notikums – uz balli sabrauks astoņi pensionāru klubi. Gaidām ap pusotra simta viesu. Pagājušajā gadā lielvircavnieki iekļāvās apvienībā, kas bija izveidojusies starp Bikstu, Slampes, Džūkstes, Jaunpils, Auces, Zebrenes un Dobeles pensionāru klubiem. Katru mēnesi mums ir tradīcija doties viesos pie sadarbības partneriem, un nu pienākusi reize, kad viņi brauks uz Lielvircavu. Programmu esam sagatavojuši ar mūsu un kaimiņu pagastu mākslinieku palīdzību, uzstāsies arī Jelgavas sporta deju kluba “Liesmiņa” audzēkņi un LLU studentu tautas deju ansamblis “Skalbe”. Domāju, šī ir viena no reizēm, kad saviem sirmgalvjiem, kas sarūpējuši daudz no tās bagātības, ko tagad lietojam, teikt paldies. Viņi ir dzīves bagāti un vajadzīgi sabiedrībai.
Man ir īpaši patīkami, ka nupat beidzu iekārtot pagājušajā nedēļā izremontēto kabinetu. Ielikti jauni logi, jauns sienu un griestu krāsojums, grīdas parkets. To paveikuši kultūras nama īpašnieki SIA “Lielvircava Agro”. Mēbeles gan kabinetam, gan zālei iegādājāmies ar politisko partiju atbalstu. Paralēli darbam kultūras namā strādāju par direktores vietnieci saimnieciskajos jautājumos Lielvircavas pamatskolā. Kad, tuvojoties 8. Saeimas vēlēšanām, uz skolu sāka nākt priekšvēlēšanu bukleti, izlēmām, ka labo vārdu par atbalstu lauku izglītībai pietiek. Mums vajadzīgi līdzekļi daudzām neatliekamām vajadzībām. Zvanījām uz partiju birojiem, un izrādās, ka palīdzēt var gan skolai, gan kultūras namam.
Šīs dienas Latvijā ir barikāžu atceres laiks. 1991. gada janvārī kopā ar lielvircavniekiem Zaķusalā pie televīzijas torņa dežurēju astoņas diennaktis. Tas bija pārdzīvojums, ko sirds neaizmirst. Vai barikāžu dalībnieki bija īpaši cilvēki? Es toreiz kultūras namā aizslēdzu savu kabinetu un braucu. Slaucēja, kurai katru rītu jābūt fermā, traktorists, kas ved lopiem barību, tā nevarēja. Bet viņi to laiku pārdzīvoja ne mazāk dziļi.
Zemniekiem neiet viegli arī tagad. Mūsu saimniecībā “Cīruļi”, kuru vada vīrs Ilmārs, neizmantota paliks cukurbiešu audzēšanai iegādātā tehnika. Draudīga ir šī ziema, kad ziemāji jau sacerojuši, bet sals vēl varbūt gaidāms.
