Jau vidusskolā zināju, ka gribu mācīties ar laukiem saistītas lietas. Sirdij mīļāka vienmēr šķitusi dārzkopība – mazotnē mājās uz palodzes centos izaudzēt citronu un mandarīnu kociņus.
“Jau vidusskolā zināju, ka gribu mācīties ar laukiem saistītas lietas. Sirdij mīļāka vienmēr šķitusi dārzkopība – mazotnē mājās uz palodzes centos izaudzēt citronu un mandarīnu kociņus. Tādēļ vēlāk manām interesēm bija loģisks turpinājums – studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē,” saka Ingmārs Sniedze, biedrības “Zemnieku saeima” augkopības speciālists.
Zemgale Ingmāram nav sveša. Lai gan audzis Rīgā, viņa mamma nākusi no Vircavas pagasta. Savukārt tēvs ir no Vidzemes, Cēsu rajona. “No lauku dzīves nekad neesmu bijis nošķirts, tā vienmēr man patikusi,” atklāj jaunais speciālists. Sava atvaļinājuma nedēļā viņš rada laiku, lai pastāstītu par izvēli karjeru veidot lauksaimniecībā.
Pētījis ābeļu potcelmus
Pēc vidusskolas dokumentus studijām Ingmārs atšķirībā no citiem vienaudžiem iesniedza tikai LLU, jo nevēlējās mācīties lietas, kas nesaista, bet ko viegli varētu apgūt. Lauksaimniecības fakultātē viņš iestājās 1998. gadā. “Studēju visu, kas kārtīgam lauksaimniekam jāzina, arī neskaitāmās ķīmijas, kuru dēļ daudzi mācības pametuši,” teic Ingmārs. “Lai kā gāja pirmajos divos gados un cik bezcerīgi un nogurdinoši reizēm likās, tagad šo laiku atminos ar gandarījumu,” viņš stāsta. Uz jautājumu par tuvāko mācību priekšmetu puisis saka – grūti izvēlēties mīļāko, jo sava odziņa bija gandrīz katram, gan profesora Valda Klāsena interesantajām lekcijām, gan Skaidrītes Rulles aizrautīgajām praktiskajām nodarbībām. Īpaša gaisotne vienmēr valdījusi studentu mācību praksēs Vecaucē, Skrīveros un Vaivē, kur nedēļas garumā ar lāpstām un neskaitāmiem laboratorijas priekšmetiem rokās vaiga sviedros jāpēta augsnes sastāvs un īpašības.
Tā kā topošajam lauksaimniecības speciālistam tīkamāka dārzkopība, tajā centās atrast atbilstošu tēmu savam pirmajam nozīmīgajam – bakalaura – darbam. “Pētīju ābeles, uzdevums bija noteikt dažādu potcelmu atbilstību un piemērotību konkrētai šķirnei,” viņš stāsta, ka par pētījuma bāzi kļuva Vecauces dārzs, kuru pazinis un kurā mielojies jau pirmā kursa mācību prakses laikā. Bakalaura darbu uzraudzīja profesors Mintauts Āboliņš.
Ne tikai herbārijus gatavoja
Augstskolas laikā I.Sniedze ne vien sausi mācījās un tiecās pēc labākām zināšanām, bet prata to apvienot ar ārpusstudiju aktivitātēm. “Jelgavā vienkārši tikai studēt nav iespējams. Tā ir studentu pilsēta, un ikdienā līdztekus herbāriju gatavošanai kopmītņu istabiņās jaunieši iesaistās arī citās mazāk oficiālās aktivitātēs,” tā Ingmārs, kam tolaik vairāk patika sports un piepalīdzēšana studentu pašpārvaldes aktivitātēs, kad jānoorganizē konkurss par labāko mācībspēku vai tradicionālās Agronomu dienas.
Izglītots lauksaimnieks – sapnis vasaras naktī?
Kā lauksaimniecības zinātņu bakalaurs vērtē savas darba jomas izglītību dažādos tās līmeņos? Rudenī “Zemnieku saeima” atzina – jo sevišķi profesionālā izglītība atstāta novārtā. Vai lietas iet uz augšu? Ingmārs uzskata, ka problēmas profesionālajā izglītībā joprojām pastāv. Risinājums tiek meklēts, iesaistoties ne vien skolām, bet arī tehnikas tirgotājiem un zemniekiem. “Arī nopietni zemnieki atzīst, ka nereti izglītots un godprātīgs darbinieks ir kā sapnis vasaras naktī,” viņš atklāj, ka vēlmi mācīties nozares aktualitātes parāda “Zemnieku saeimas” pērn lielo atsaucību guvušais PHARE projekts, kurā lauku saimnieki un viņu darbinieki varēja apgūt darbu ar mūsdienīgām tehnoloģijām, kā arī paaugstināt zināšanas personāla vadībā.
Tomēr Ingmārs uzsver, ka liela nozīme ir arī paša censoņa vēlmei ko iemācīties: “Neviena mācību iestāde nevar cilvēku pilnīgi sagatavot tālākajai dzīvei, īpaši grūti tas ir Latvijas nestabilajā darba tirgū. Arī tehnoloģijas mainās, kas nozīmē – lauksaimniekam visu laiku jāturpina mācīties, lai sekmīgi strādātu un konkurētu. Nenoliedzami, LLU devusi nopietnu grūdienu manā attīstībā, taču tālākais atkarīgs no paša.”
Aizvadīts veiksmīgs darba cēliens
Drīz apritēs trešais gads, kopš I.Sniedze strādā biedrībā “Zemnieku saeima”. Tā ir spēcīgākā zemnieku nevalstiskā organizācija, kuras mērķis – atbalstīt un aizstāvēt savu biedru (zemnieku) intereses. Ingmārs ir lauksaimniecības speciālists, kas pārzina dažādas atbalsta shēmas, veido informatīvās vēstules biedriem, kā arī atjauno organizācijas interneta mājas lapu.
Runājot par sasniegumiem, viņš atzīst, ka viens vai pāris cilvēku nav cīnītāji, tāpēc veiksmīgas darbības pamatā esot laba komanda. “Mūsu gadījumā tie ir zinoši zemnieki un birojs, kas, kopīgi strādājot, panāk mūsu biedriem labvēlīgus lēmumus,” kā galvenos panākumus pagājušajā gadā viņš min darbu pie “Lauku attīstības plāna 2007. – 2013. gadam” nosacījumiem – palielināta pieejamā summa saimniecību modernizācijai. Ilgstoši diskutēts ar Zemkopības ministriju par atbalsta saņemšanas noteikumiem, padarot tos labvēlīgākus ražotājiem. Pērn, pateicoties šai organizācijai, saglabāts un 2007. gadā paredzēts atbalsts erozijas ierobežošanai, savukārt šā gada nacionālajās subsīdijās izdevies panākt draudzīgākus nosacījumus ražojošajiem lauksaimniekiem.
“Darba ir daudz, un katra diena var pilnībā atšķirties no iepriekšējās, bet tāpēc arī man šis darbs patīk,” piebilst speciālists.
Vienā vasarā apmācīti 840 zemnieku
Daudzkārt sarunās ar zemniekiem uzsvērta nepieciešamība pēc mehanizatoru mācībām, tāpēc arī “Zemnieku saeima” vēlējās šo problēmu risināt. Izveidojot projektu “Darba tirgus prasībām atbilstošas lauksaimniecības mehanizatoru kvalifikācijas celšanas sistēmas izveide”, līdzfinansējums iegūts arī no ES un Latvijas subsīdijām. Valstī sarīkoti 58 semināri (personāla vadība, aršana, sēšana, smidzināšana, kombaini), tos apmeklējuši 843 dalībnieki. Izveidoti informatīvie bukleti “Aršana”, “Sēšana”, “Smidzināšana” un “Kombaini”. Lielākais gandarījums Ingmāram ir par zemnieku lielo ieinteresētību, kā arī pozitīvajām atsauksmēm. Lai turpinātu lauksaimniekiem tik aktuālo mācību projektu, izdevies atrast dzirdīgas ausis arī Zemkopības ministrijā.
Cukura nozares spēlē zemnieks nav noteicējs
“Esmu pamanījis, ka pēdējā laikā, par spīti neatrisinātajām problēmām, zemnieki kļuvuši pašpārliecinātāki un viņu dzīve – līdzsvarotāka,” situāciju lauksaimniecībā vērtē I.Sniedze.
Uz jautājumu, ko varēja darīt cukura nozares glābšanas labā, viņš atbild: “Grūti pierast pie domas, ka joma ir uz iznīkšanas robežas, taču šajā procesā līdztekus zemniekiem iesaistīti arī citi spēles dalībnieki, kas visu padara vēl sarežģītāku un mazāk ietekmējamu.” Speciālists nepiekrīt tiem, kas saka – zemnieki nav darījuši pietiekami, lai šī nozare nākotnē sekmīgi pastāvētu. “Ja tāda iespēja būtu, tā tiktu izmantota. Taču ne jau zemnieks izdarīs galīgo izvēli un pateiks: nozarei būt vai ne.”
Ko zemnieki varētu audzēt biešu vietā? “Nav vienas formulas, pēc kuras pateikt: audzēsi vienu vai otru kultūraugu vai dzīvnieku un būsi bagāts.” Katrai vietai un lietai atbilstoši cilvēka apņēmībai esot savs veiksmes stāsts. “Nezinu gan, vai ko jaunu mūsu lauksaimniecībā vēl var ieviest, ja nu vienīgi audzēt latvāņus pirtsslotām,” smej Ingmārs.
Bez centības neiztikt, arī dziedot korī
Vai šajā straujajā dzīves un darbu ritumā atliek brīdis kādam vaļaspriekam? Pēc īsas pauzes Ingmārs saka: “Reizēm esmu domājis –vajadzētu būt tā, ka strādājam un pelnām, lai nodrošinātu sev pienācīgu dzīves līmeni, atpūstos, bet mūsu dzīve paskrien, ierautiem pienākumu gūzmā, ne kam citam īsti neatstājot laiku.”
Lai gan vienu nodarbi viņš nav atmetis – Ingmārs dzied korī, kas kalpojot kā labākā atpūta pēc smagas darba dienas. Tiesa, arī tur pirms nozīmīgiem koncertiem vajag ne mazums piestrādāt. “Tā ka nekur neiztikt bez centības,” secina Ingmārs.
