Diezin vai būtu iespējams atrast daudz cilvēku, kas kaut reizi nav dzirdējuši seno gudrību par vilku, kas met spalvu, bet tikumu gan ne.
Diezin vai būtu iespējams atrast daudz cilvēku, kas kaut reizi nav dzirdējuši seno gudrību par vilku, kas met spalvu, bet tikumu gan ne. Labi zināmā prātula jau gadus piecus vistiešāk attiecināma uz divkājainu humāna paskata savvaļas dzīvnieku pasugu, ko, neņemot vērā juridisko imunitāti nodrošinošo likumdošanu, biologi un pārējie līdzpilsoņi gan neuzskata par īpaši aizsargājamu, – parlamenta deputātiem.
Kādēļ šajā kontekstā minēti tieši pieci gadi? Šāds laiks pagājis, kopš sabiedrībā pamatīgu ažiotāžu izpelnījās tautas priekšstāvju nekaunība, pa labi un pa kreisi bez jebkāda pamatojuma pieprasot piemaksas pie algas kancelejas preču, transporta un dzīvošanas izdevumu segšanai. Virkne deputātu nonāca itin kutelīgā situācijā, jo, spriežot pēc tobrīd izteiktajiem skaidrojumiem, lielai daļai Jēkaba ielas kompānijas apogeju bija sasniegušas nesaskaņas ar vistuvākajiem ģimenes locekļiem, kas ik mēnesi nekautrējoties savu ģimeņu deputātiem dīrāja vairākus simtus latu par uzturēšanos pašu dzīvoklī vai “piespieda” par lielu naudu īrēt sev atsevišķu mitekli.
Toreiz šo lēmumu Satversmes tiesā veiksmīgi apstrīdēja bijušais diplomāts Ivars Silārs, bet lietas izskatīšanas laikā, tiesā sniedzot liecības, sevi īpaši nepatīkamā gaismā izcēla kādreizējais Saeimas Saimnieciskās komisijas priekšsēdētājs un joprojām visai aktīvais augstā nama tribīnē kāpējs un nacionālistisku domugraudu izkliedzējs Juris Dobelis, kategoriski atsakoties pārbaudīt līdzekļu izdāļāšanas pamatotību. Tagad, piecgadi vēlāk, deputāti paguvuši parādīt pieņemšanos viltībā un apliecināt, ka formāla prasību izpilde praktiski nav uzskatāma par šķērsli – virkne, kaut arī limitētās, tomēr ievērojamās, kompensācijas pieprasītāju un saņēmēju (starp citu, ne viens vien no viņiem – galvaspilsētas iedzīvotāji) gatavi uzrādīt dzīvokļu īres līgumus… ar sev tuvu stāvošām personām – sākot ar vistuvākajiem radagabaliem un beidzot ar saviem palīgiem.
Lai gan, pēc visa spriežot, deputātu īrētie mājokļi neizceļas ne ar apzeltītām labierīcībām un dimantos mirdzošiem durvju rokturiem, uz šā fona gluži kā stulba anekdote šķiet iepriekšējā sasaukuma parlamentāriešu savulaik apspriestais Ētikas kodekss, kurā noteikts Latvijas valsts un tautas intereses stādīt augstāk par privātajām un kas elementāru normu pārkāpumu gadījumā draud pat ar tādām sankcijām kā nelaišanu tribīnē (Dobeļa kungam, jāpieļauj, citādi tas būtu teju vai ekvivalents arestam) vai īslaicīgu balsstiesību atņemšanu. Kur nu vēl uzskatāmāku piemēru (starp citu, kārtējo) par “ētikas” normu ievērošanu kā jautājumu par īres piemaksām?
Šoreiz gan neviens nav vērsies valsts augstākajā tiesu institūcijā, tomēr pārbaudi sācis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Līdz šim saistībā ar minētajiem notikumiem plašsaziņas līdzekļos jau kārtējo reizi uzsvērts, ka, iespējams, no likuma ievērošanas viedokļa arī šoreiz viss droši vien varētu izrādīties kārtībā (lai gan labumu nodrošināšanu radiem grūti uztvert citādi kā elementāru interešu konfliktu), par ko gan slēdziens vēl būs jādod KNAB, tomēr ētiskais aspekts (ne jau pirmo reizi) neizbēgami tiks uzskatīts par vairāk nekā apšaubāmu. Tajā pašā laikā pie daudz kā pieradušajai sabiedrībai, kuras lielākā daļa ik mēnesi aizvien augošās dzīves dārdzības (kas īpaši labi sajūtama komunālo pakalpojumu rēķinu kāpumos) dēļ spiesta ciešāk savilkt vēl pirms dažiem gadiem mazliet vaļīgāko jostu, atliek vien nogrozīt galvu un klusināti paspļaudīties, ka tā atkal savu priekšstāvju rindās pamanījusies savēlēt bariņu badīgu humānās pasugas pārstāvju.
