Aizvadītā gada nogalē Latvijas iedzīvotājiem tika pasniegta «dāvana» – Cukurbiešu audzētāju asociācijas vadītāji un cukurfabriku īpašnieki, nesagaidījuši diskusijas beigas, pasludināja abu – Jelgavas un Liepājas cukurfabriku – slēgšanu.
Aizvadītā gada nogalē Latvijas iedzīvotājiem tika pasniegta “dāvana” – Cukurbiešu audzētāju asociācijas vadītāji un cukurfabriku īpašnieki, nesagaidījuši diskusijas beigas, pasludināja abu – Jelgavas un Liepājas cukurfabriku – slēgšanu. Sasteigtā lēmuma pieņemšana liecina par šauras interešu grupas centieniem īstenot savas vēlmes, nerēķinoties ne ar cukurbiešu audzētāju nostāju, ne patērētāju domām, nesagaidot cukurfabriku arodbiedrību lēmumu.
Cukurbiešu audzētāju asociācijas vadītāji deklarējuši, ka ilgtermiņā ar biešu audzēšanu nodarboties nebūšot izdevīgi, tāpēc piekrīt tūlītējai cukura nozares likvidēšanai. Tajā pašā laikā galvenie zemnieku apsvērumi ir – nozare jāsaglabā kaut vienā ražotnē, jo viņi apguvuši cukurbiešu audzēšanu ar Eiropas līmenim atbilstošu tehnoloģiju, iegādājušies dārgu un modernu specifisku tehniku, ko nevar izmantot citu kultūraugu audzēšanai. Cukurbiešu audzēšana ļauj pagarināt saimnieciskās darbības sezonu specializētās laukkopības saimniecībās – bietes novācot, uzglabājot un transportējot pēc rapša un graudaugiem, tātad saņemot arī samaksu oktobrī un novembrī, zemniekiem to audzēšana dod pietiekamus ienākumus, un tos vēl palielina graizījumu izbarošana lopiem, nodrošina darba vietas Zemgales un Kurzemes saimniecībās, cukurfabrikas modernizējušas ražošanu, ieguldot lielus līdzekļus, tās atbilst visām ES prasībām un tajās tiek nodrošinātas darba vietas. Iedzīvotāji būs zaudētāji, jo ievērojami palielināsies cukura cenas veikalos, kā arī ievestais vairumā gadījumu nav lietojams ievārījumu gatavošanā un biškopībā. Latvija uz mūžīgiem laikiem būs zaudējusi uzkrāto pieredzi gan cukurbiešu audzēšanā, gan pārstrādē, kā arī dārgo tehniku un fabrikas.
ES tieši nespiež Latvijā likvidēt cukura nozari, bet grib to panākt, ražotājus iekārdinot ar lielu naudu, izmaksājot 34 miljonus latu, no kuriem 20 procentu saņems zemnieki. Zemgales un Kurzemes cukurbiešu audzētāji gadu no gada kāpinājuši sakņu ražību. Pēdējos piecos sešos gados panākts ievērojams to produktivitātes palielinājums un līdz ar to sākusies izmaksu samazināšanās, rēķinot uz vienu produkcijas vienību. Nav zemnieka vaina, ka inflācija neļauj pilnībā saskatīt patieso izmaksu samazinājumu. Cukurbiešu raža ir tik liela, ka radusies nopietna problēma, kur izmantot izaudzētā pārpalikumu, jo cukurfabrikas noteikušas stingras iepērkamā daudzuma kvotas.
Latvijai abus uzņēmumus nepieciešams attīstīt arī turpmāk. Ievērību pelna LZA akadēmiķa profesora Arņa Kalniņa zinātniski pamatotie ieteikumi par Jelgavas Cukurfabrikas izmantošanu bioetanola ražošanai, to attiecīgi pārstrukturējot. Tā tiktu saglabāta cukurbiešu audzēšana saimniecībās, izmantojot bietes kā izejvielu degvielas ražošanai, kas Latvijai ir ārkārtīgi nepieciešama, un vienlaikus tiktu saglabātas cukura ražošanas jaudas. Liepājas Cukurfabriku varētu pārstrukturēt līdzīgi kā Jelgavas vai turpināt tās darbību līdzšinējā režīmā – ražot tikai cukuru. A.Kalniņa nozares saglabāšanas koncepcija garantē divu ļoti svarīgu problēmu risinājumu – rada zināmu stabilitāti valsts iekšējā degvielas un pārtikas rūpniecības stratēģiskās nozares – cukura – tirgū, jo grūti iedomāties tādu pārtikas produktu, kur netiktu lietots cukurs. Tā ir alternatīva ES cukura nozares reformas mērķiem, kas izvirzīti, piekāpjoties Pasaules Tirdzniecības organizācijas spiedienam, kas prasa samazināt ES cukura ražošanas apjomu un cukurbiešu un cukura cenu Eiropā turpmākajos trijos gados.
Ko nozīmē zaudēt veselu nozari tautsaimniecības skatījumā – pastiprinātu pārtikas rūpniecības un valsts atkarību no citu zemju ražotājiem un importa palielināšanos. Jāpiekrīt zemnieku negatīvajām nostādnēm jautājumā par darba zaudēšanu. Lai gan vairākiem cukurfabrikās strādājošajiem pašreizējā darbaspēka deficīta gadījumā darbu būs iespējams sameklēt citos uzņēmumos, lielai daļai kvalificētu speciālistu cukura ražošanas tehnoloģijas specifiskā rakstura dēļ to atrast nebūs viegli.
Likvidējot šo nozari, būsim parādījuši nespēju un nevēlēšanos darīt visu nepieciešamo, lai celtu konkurētspēju tirgū, citiem vārdiem, bez sava tirgus sakārtošanas kārtējo reizi veselu tā sektoru nododam brīvai ārvalstu rīcībai. Kas notiek tālāk, to nav grūti paredzēt. Atdevuši vienu, būsim radījuši precedentu ES spiedienam arī uz citām lauksaimniecības nozarēm. Pamatojumi visiem zināmi – zema ražošanas produktivitāte, augstas izmaksas, neatbilstība standartiem un atsaukšanās uz daudzajām ES direktīvām. Visbeidzot – arguments, ka ES nevar atļauties subsidēt ražotāju, lai radītu tam “siltumnīcas apstākļus” uz patērētāju rēķina. Teorētiski solidaritātes un citi principi ES it kā pastāv, bet kā ir praksē? Izskatās, ka, ievērojot ES rekomendācijas, savu tirgu esam pārdalījuši citiem kā neviena jaunā dalībvalsts. Šodien nespējam sevi nodrošināt ar pašu ražoto produkciju, to nākas importēt no tuvākām un tālākām kaimiņvalstīm. Mūs mudina tradicionālo lauksaimniecības nozaru vietā izvērst alternatīvo ražošanu (briežu dārzi, strausu fermas) un tūrismu.
Runa ir par lauku saglabāšanu iespējami plašākā to daudzveidībā. Lielākās pilsētas valstī lielā mērā internacionalizējušās. Lauku novadi ar to savdabību, valodu un kultūru ir latviešu nācijas pastāvēšanas balsts. Atņemot ekonomisko pamatu, tiek aizcirstas nācijas dzīvinošās saknes. Kritikas uguns par cukura nozari vērsta pret Zemkopības ministriju. Tā nav bez vainas, taču šajā gadījumā pārmetumi ministrijai nav pārliecinoši. Ministrs Mārtiņš Roze bija gatavs uzņemties risku cīnīties vēl vismaz dažus gadus par cukura nozares pastāvēšanu Latvijā – par spīti bargajiem Briseles nosacījumiem, kas paredz ar katru gadu vairāk samazināt atbalstu nozarei. Zemnieku vidū trūka nepieciešamās vienprātības. Cukurbiešu audzētāju asociācijas valde, kuru pārstāv neliels skaits cilvēku, sajutusi tās interesēm nevēlamu diskusijas ievirzi, bez konsultācijām ar pārējiem audzētājiem nolēma, ka 2006. gada nogalē cukura nozare nekavējoties jālikvidē. Vai var vainot ministriju, kas gaidīja atbalstu no ražotāju pārstāvjiem? Lai demokrātiski atrisinātu šo jautājumu, Zemkopības ministrijai janvārī būtu ieteicams sapulcināt visas ieinteresētās puses, lai galīgi izlemtu nozares pastāvēšanas jautājumu.
