Ziedi, aplausi, dziesmas, šampanietis, līdzjutēju smaidi un tuvinieku apskāvieni – abpusēja saviļņojuma pilna bija pirmdienas vēlā vakara stunda Rīgas lidostā.
Ziedi, aplausi, dziesmas, šampanietis, līdzjutēju smaidi un tuvinieku apskāvieni – abpusēja saviļņojuma pilna bija pirmdienas vēlā vakara stunda Rīgas lidostā, kad ar lidmašīnas reisu no Prāgas mājās atgriezās Dakaras rallijreidu pieveikušie motobraucēji Jānis un Einārs Vinteri.
Jāņa izcīnītās uzvaras divos no rallija posmiem un kopumā iegūtā sestā vieta pārsteidza gan spēcīgos konkurentus, gan ārvalstu žurnālistus, neapšaubāmi pievēršot uzmanību arī Latvijai. Savukārt mājiniekiem lielākais prieks, ka braucējiem veiksme ir stāvējusi līdzās.
“Risks, protams, bija. Arī tajā dienā, kad uzvarēju, visu posmu braucu viens un vairākas reizes apzinājos, ka riskēju,” vēlāk žurnālistu iztaujāts, atzina mūsu Dakaras varonis. Neapšaubāmi drošības garants riskantajā pasākumā šoreiz bija brālis, kura atbalstu viņš izjutis gan trasē, vienkārši zinādams, ka Einārs tur brauc, gan gluži praktiski, kad maratonposmā nedrīkstēja izmantot tehnisko palīdzību, taču salūzušo detaļu bija iespēja iemainīt no brāļa motocikla, nezaudējot iekarotās pozīcijas.
“Pieredze, protams, bija no Jāņa,” par savu lielisko debiju ar kopvērtējumā izcīnīto 14. vietu savukārt teic Einārs. “Visas lietas bijām iepriekš pārrunājuši. Viņš arī zināja visu līdz pēdējam sīkumam, kas vajadzīgs līdzi, un varēja dot padomus starplaikā.” Arī to, ka būs jābrauc tik lielā ātrumā, uz moča maksimālo iespēju robežas, debitants gan iepriekš neesot rēķinājies. Taču, kā redzam, – izturējis.
Vai Vinteriem būs nākamā Dakara? – gluži vai uz karstām pēdām gribēja noskaidrot klātesošie. “Dakara būs, kamēr nāks uzvara,” bez vilcināšanās savu pārliecību pauda Jānis. “Braukšu, ja gribēsies un būs līdzekļi,” diplomātiskāk izteicās Einārs.
