Nākamnedēļ – 1. februārī pulksten 19 (un 3. februārī pulksten 16) – Ā.Alunāna Jelgavas teātrī romantiska mīlestības stāsta pirmizrāde – P.Barilē un Ž.P.Greidija «40 karātu».
Nākamnedēļ – 1. februārī pulksten 19 (un 3. februārī pulksten 16) – Ā.Alunāna Jelgavas teātrī romantiska mīlestības stāsta pirmizrāde – P.Barilē un Ž.P.Greidija “40 karātu”.
Lasot lugu, notikumi, kas izspēlēti viegli uztveramos – tiesa, arī itin spraigos – dialogos un tādā pašā sižetā, kas turklāt neiztiek bez galvu reibinošām peripetijām, no pirmā acu uzmetiena, iespējams, zināmā mērā var atgādināt televīzijas seriālos vērojamas kaislības. Bet izjūtas, kas ir to pamatā, jau nav vainīgas pie tā, ka mūsdienu pieprasījums tik bieži liek tās pasniegt ātri patērējamu preču iepakojumā. Pēc Alunāna teātra režisores Lūcijas Ņefedovas pārliecības, šāds lugas – kā viņa saka, “vidusmēra bestsellera” – lasījums nav vienīgais. Iespējams arī tāds, kas uzdod jautājumus un atbild uz tiem par pārlaicīgi nemainīgo mīlestības dziļumu, un šāda iespējamība iestudējuma veidošanai viņu iedvesmojusi ne mazāk kā Zentas Mauriņas atziņas: māksla mīlēt no visām mākslām ir visgrūtākā, dažs to neiemācās visu mūžu, un visbriesmīgākie no visiem diletantiem ir tieši mīlestības diletanti; tā ir vislielākā uzdrīkstēšanās; cilvēks, kas to nepazīst, nekad nenobriest un vienmēr slīd pa lietu virspusi – kā mākslā, tā dzīvē.
“40 karātu” ir stāsts par jaunu, skaistu un bagātu zēnu (Ansis Griķis), kas iemīlas par sevi stipri vecākā sievietē (Baiba Zaķevica). Sevi paškritiski vērtējošā sievietē, kuras reakcijā pārsteigums un neizpratne par viņa izvēli mijas ar vēlmi ļauties brīnišķīgajai sajūtai – sildīties vēl nekad neizjustā gādības, rūpju, uzmanības saulītē. Attiecības galvenajai varonei nav pārtrūkušas arī ar bijušo vīru Holivudas aktieri (Raivis Altrofs). Viņi ir šķīrušies, jo sieva nav spējusi izturēt laulātā drauga nemitīgos sānsoļos. Bet kaut kas abus saista vēl joprojām. Kaut kas vairāk nekā ļoti svarīgs. Viņa versijā arī tā ir mīlestība – turklāt tik stipra un patiesa, ka to vada nevis egoistiska uzmanības pieprasīšana, bet spēja vīrišķīgi atteikties no visa otra laimes vārdā.
“Galvenās varones bijušā vīra tēls, manuprāt, iemieso izrādes pamatdomu – ka mīlestība ir nevis privātīpašnieciskums, bet gan tā pretstats, spēja būt augstākā mērā nesavtīgam, spēja domāt tikai par to, kā otram labāk. Un redzot, ka viņa ceļš neved pie tevis, spēt sakost zobus un ļaut aiziet. Smalka un smaga māksla, kas dota pavisam nedaudziem,” tā režisore par stāsta vēstījumu.
