Atkal Jelgavas Mākslas skolā atklāta lieliska izstāde, kādu līdz šim neesam mūsu pilsētā skatījuši, – Jura Dimitera plakātu skate.
Atkal Jelgavas Mākslas skolā atklāta lieliska izstāde, kādu līdz šim neesam mūsu pilsētā skatījuši, – Jura Dimitera plakātu skate.
Ceru, ka lielākā daļa lasītāju ar šo mākslinieku nav jāiepazīstina. Lai gan pēdējā laikā viņš vairs nav tik aktīvs kā agrāk, tomēr viņa asprātīgie plakāti iespiežas atmiņā un tik lēti nepagaist.
Mākslinieks J.Dimiters nāk no Skulmju dzimtas, tēvs ir savulaik iecienītais Dailes teātra aktieris Artūrs Dimiters, tādēļ saprotama bija viņa izvēle par labu mākslai un teātrim. J.Dimiters beidza Latvijas Mākslas akadēmiju kā scenogrāfs, ātri vien iegūdams cieņu teātra darbinieku vidū kā izrāžu dekorators. Taču, šķiet, vislielāko popularitāti iemantodams kā plakātu autors.
Apveltīts ar asu kritisku prātu, ironiju un pašironiju, kā kultūras tēmām veltītiem, tā sociāli ievirzītiem plakātiem J.Dimiters atrod ārēji ļoti vienkāršu, bet saturā dziļu tēlu, kas atver asociāciju slūžas. Mākslinieks visā ir ļoti neatkarīgs, un tāds bijis vienmēr – gan agrāk, gan tagad. Viņš strauji reaģē uz negatīvām parādībām sabiedrībā, tās brīžam nežēlīgi graizīdams, nežēlojot jūtīgākus prātus, bet panākdams vēlamo efektu.
Plakātu tēli ir parasti, pirmajā brīdī šķietami ikdienišķi, taču J.Dimiters, viņa paradoksālā, veselīgi ciniskā domāšana, kas neļauj politiķu un citu saldmēlītēm apmānīt lētticīgos, prot tos pavērst gluži citā virzienā.
Visiem pazīstama ir tēlnieka Augusta Folca darinātā Zeva skulptūra uz VEF fasādes Brīvības ielā kā šā uzņēmuma simbols. J.Dimiters to “attīrījis” no ēkas fasādes un ievietojis kapsētā, un mums uzreiz ir skaidrs, ka politiķi un Latvijas saimniecības pārzinātāji šo tautas radošā gara un tehnikas lepnumu iznīcinājuši. Tūlīt, protams, jādomā arīdzan tālāk – par saimniecības, rūpniecības bēdīgo likteni, par mūsu dzīvi kopumā – veikli cilvēki to gluži vienkārši izpārdod.
Kādā citā plakātā J.Dimiters ar fotoaparātu fiksējis, kā dzīves pavārtē atstāti cilvēki rakņājas pa atkritumu tvertnēm. Tā jau mums šķiet visai ierasta parādība, par kuru droši vien pat vairs nešausmināmies, esam to pieņēmuši kā normu. Bet mākslinieks zem attēla parakstījis: “Labāka dzīve – labāki mēsli”. Šis cinisma pilnais sauklis izraisa veselu gūzmu rūgtu pārdomu – vai tā ir labāka dzīve, ja citiem jārakņājas pa atkritumiem; kas tad ir labāka dzīve? Vai progress nes labāku dzīvi? Vai šie cilvēki nav pielīdzināti atkritumiem? Varbūt mēs paši kādudien varam būt viņu vietā?
Tā varētu aprakstīt ikvienu J.Dimitera plakātu, taču katram pašam tie jāredz un jāpārdomā, kādu vēstījumu viņš mums nesis. Tādēļ aicinu jelgavniekus iegriezties Mākslas skolā, apstāties un pārlikt prātā, ko mākslinieks mums grib pateikt. Viņa plakāti ar to ir īpaši, ka savās domās šie pirmajā mirklī šķietami vienkāršie darbi liek iet dziļāk un dziļāk – dažkārt pat nonākt līdz dzīves būtiskākajiem jautājumiem. Tie liek mums vienmēr būt kritiskiem, saglabāt iekšējo neatkarību un gara brīvību.
***
Juris Dimiters
• Dzimis 1947. gada 15. oktobrī Rīgā.
• 1965. gadā beidzis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, 1973. – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības un scenogrāfijas nodaļu.
• Bijušas personālizstādes Rīgā, Cēsīs, Ventspilī, Jūrmalā, Berlīnē, Aleksandrijā (ASV), Pitsburgā, Milānā, Romā, Stokholmā, Čikāgā.
• Darbi atrodas Ludviga modernās mākslas muzejā Ķelnē, Vācijā, Kremona fondā ASV, Latvijas Mākslas muzejā Rīgā, Latvijā, Ņuorleānas Mākslas muzejā ASV.
