Liene Feldmane, Jelgavas Lauku konsultāciju biroja lauku attīstības speciāliste: Kāds savas dzīves vērtības nosaka pēc naudas daudzuma kontā, mašīnu, diplomu vai bērnu skaita, bet manas dzīves lielākā vērtība ir smaids pretimnācēju sejā.
Liene Feldmane, Jelgavas Lauku konsultāciju biroja lauku attīstības speciāliste:
Kāds savas dzīves vērtības nosaka pēc naudas daudzuma kontā, mašīnu, diplomu vai bērnu skaita, bet manas dzīves lielākā vērtība ir smaids pretimnācēju sejā, paldies, kas saņemti… To uzskatu par vērtību ne jau tādēļ, ka man nebūtu nekā no minētā – ir un būs vēl vairāk. Tomēr vislielākā vērtība ir cilvēki, ar kuriem varu dalīties priekos un bēdās un saņemt to pašu pretī, cilvēki, ar kuriem varu būt patiesa.
Manas vērtības laika gaitā mainījušās maz. Iespējams, citāds ir to definējums, taču pamatdoma viena – vērtības, kas ir patiesas un nav materiāli izmērāmas. Protams, daudziem var šķist smieklīgi – kā tad, viņai nauda nav svarīga?! Es uzskatu, ka nemateriālās vērtības, kas ir patiesas, rada materiālās, kas ir stabilas.
Āris Kokts, strādā firmā:
Domāju, dzīvi iespaido pat vissīkākais notikums. Mani tā saudzējusi. Par pirmo sīko lūzuma punktu varētu uzskatīt mācības Rīgā – tas ļāva izbaudīt sava veida brīvību, arī lielpilsētas dzīves ritms ieviesa korekcijas, spieda būt patstāvīgākam, izlēmīgākam. Agrāk biju kluss un kautrīgs, bet šis noteikti bija sākums pārmaiņām manī. Tad arī pienāca laiks veidot attiecības! Pirmā mīlestība nebija ar laimīgām beigām – izjuka pēc vairāku gadu draudzības, toties bija iemesls pašanalīzei. Tad sastapu savu pašreizējo sievu. Arī šajās attiecībās un to veidošanā pielikts ne mazums pūļu, mācoties piedot, saprast otru, apslāpēt egoismu, savtīgumu un pašlepnumu, audzinot sevi. Esmu ļoti pateicīgs savai sievai, ka viņa nebaidījās ar mani runāt par sarežģītiem jautājumiem mūsu attiecībās. Tagad zinu, ka komunikācija ir ļoti svarīga. Vīrietis un sieviete taču ir atšķirīgi un teikto uztver dažādi, tādēļ tas šad tad liekas aizvainojošs vai kritizējošs, bet domāts kas cits. Visus negludumus attiecībās var novērst izrunājoties, nevis gaidot, kamēr samilzīs krīze – kāds apvainosies, atbildot sarunās visādas riebeklības.
Par vēl vienu nozīmīgu savas dzīves pavērsiena punktu uzskatu meitiņas piedzimšanu. Ja man jautātu, kad cilvēks kļūst pieaudzis, atbildētu – kad jāsāk uzņemties atbildība ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Tas notiek jau tad, kad sāc kopdzīvi, bet pilnā mērā laikam gan tikai, kad piedzimst bērns. Tad sākas divkārša atbildība, jo no tevis atkarīgi divi cilvēki – sieva un bērns. Nedrīkst pieļaut, ka ar tevi kaut kas atgadās, un pēkšņi sāc satraukties par autovadītāju trakulīgo uzvedību uz ielām, apzinies, cik labi, ka ir ko ēst, kur dzīvot, ka nav kara.
Dzīvē nav tikai skaisti mirkļi – katram bijis kāds grūts brīdis vai drūms atgadījums. Viens no šādiem lūzuma punktiem bija mana brālēna bojāeja autokatastrofā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma pamazām sāka zust saikne ar tālāk dzīvojošajiem radiem, bet, kad tā atkal atjaunojās un varēja cerēt uz tuvāku attiecību nodibināšanu, notika šis negadījums. Protams, bija skumji par zaudējumu, bet bija arī skumji par pagātnē nesakārtoto. Pārdomājot, lieku reizi secināju, ka attiecības jāveido nepārtraukti, visu dzīvi, ar pilnu atdevi un ar visiem, pat svešu cilvēku. Pretējā gadījumā varam atsvešināties no bērniem, tuviniekiem un beigt laiku pie sasistas siles, vientulībā, nevienam nevajadzīgi.
