Jā, mēs esam un būsim tie labākie, un, ja Dievs dos mums uzvarēt, tad mēs iesim tik tālu, cik varēsim. Tā tik turēt!
“Jā, mēs esam un būsim tie labākie,
un, ja Dievs dos mums uzvarēt,
tad mēs iesim tik tālu, cik varēsim.
Tā tik turēt!”
Skaļā balsī no visas sirds aurodami par savu himnu izvēlēto “Prāta vētras” dziesmu, bērnudārza “Vārpiņa” basketbola pulciņa dalībnieki brašā solī atstāj sporta zāli. Ar klavierspēli piedodams dziedāšanai pareizo toni un soļošanai ritmu, sirsnīgi tēvišķīgu skatu mazajiem pakaļ raida sporta skolotājs Rolands Čuhalovs. Kad pēdējais spurainais pakausis nozudis aiz durvīm, viņš ceļas savākt un kārtīgi maisos sasaiņot basketbola bumbas, kastē sarindo stafetes kociņus un aizver zāles logu – līdz nākamajai reizei.
Vai tas tiešām ir himnas mistiskais spēks vai arī kāds cits sportisku garu uzturošs apstāklis, bet “Vārpiņas” audzēkņi jau otro gadu pilsētas bērndārznieku sacensībās izrādās tie labākie.
Sportisti no “pamperu” vecuma?
“Stāja, radināšana pie noteiktas kārtības – sports bērna attīstībā ir ļoti svarīgs, un mums patiesi laimējies, ka iestādē strādā tāds skolotājs kā Rolands Čuhalovs,” teic bērnudārza vadītāja Helēna Vairoga. Sportiskā iepazīšanās, kā var noprast, gan notiek ļoti maigi un pakāpeniski – kad divgadīgie jaunatnācēji jau pāris mēnešu apraduši ar situāciju, jaunajiem draugiem un audzinātājām. “Sākumā skolotājs ar bērniem grupiņā parunājas, kādu bumbu paripina. Bet pēc Jaungada jau sāk iet zālē, kur tad tāpat kā lielajiem divas reizes nedēļā notiek sporta stundas,” vadītāja stāsta, ka skolotājs lieliski pārzina un prot likt lietā pedagoģiskās metodes, zina, kas der mazajiem, kas lielākiem, prot ar katru bērnu rast kontaktu.
Vai tomēr nešķiet par agru tāda “sportiskā dresēšana”? Skolotājs ar teju sešdesmit gadu stāžu, no kuriem 12 nostrādāti dārziņā, atbild ar pārliecinošu “nedomāju vis”. “Kustību koordinācija, noteikumu ievērošana, komandas izjūta – to visu bērnā attīsta sports,” teic pieredzējušais pedagogs.
Jā gan, stundas notiek stingri sportiskā garā, kā skolā, viņš apstiprina. “Katru mēnesi veltām vienam sporta veidam un noslēdzam ar sacensībām. Nākamā būs vingrošana. Metam kūleņus, taisām svecītes un tiltiņus, turam līdzsvaru uz vingrošanas sola. Darām visu, kā vajag. Kā tas ir olimpiādē. Sacensībās līdzjutējos ir gan bērnudārza darbinieki, gan vecāki. Balvas vienmēr sarūpētas – kriņģeļi kaklā. Viss, kā nākas.”
Nāk bērni un bērnubērni
“Ne jau ar izdzīšanu. Jāpieradina,” teic skolotājs par mazajiem bērndārzniekiem un priecājas par vecāku atbalstu šajā radināšanas procesā. Lūk, Uldis Krūklītis esot dēlēna dārziņam uzdāvinājis īstas basketbola bumbas un sagādājis autobusu aizbraukšanai uz sacensībām no Pārlielupes uz Sporta halli Mātera ielā. Atsaucīgi vajadzībām sporta stundās ir arī citi tēti un mammas. Bet turpat sarunā atklājas, ka daudzi no vecākiem un pat daži vecvecāki ir bijušie Čuhalova audzēkņi skolā.
“Tas bija 1947. gads, kad pēc Jelgavas Pedagoģiskās skolas beigšanas sāku strādāt tolaik 2. septiņgadīgajā skolā, kuras vietā sešdesmitajos gados izauga 4. vidusskola,” skolotājs atceras gan tādus laikus, kad sports jaunajai paaudzei bija teju vai vienīgā brīvā laika nodarbe un pēc stundām skola tāpēc “gāzta riņķī”, gan tos, kad Jelgavas 4. vidusskolai apstiprināts sporta specializācijas statuss un tās basketbola komandas kļuvušas slavenas visā Latvijā. Kad par mācību iestādes prioritāti izvirzījās mūzika, arī vēlākais Latvijas izlases basketbolists un tagad valsts mēroga sporta darbinieks Edgars Šneps uz treniņu nācis ar tauri padusē. “Protams, žēl, ka sportam vairs nebija iepriekšējo trīs stundu nedēļā,” teic skolotājs Čuhalovs par toreizējo prioritāšu maiņu, taču pret mūzikas vērtībām kopumā, kā noprotam arī no “Vārpiņā” redzētā, viņam iebildumu nav.
“Es arī sporta stundās spēlēju klavieres. Labākai noskaņai, ritma izjūtai. Turklāt stundu programmā bija arī dejas. Valsi mācījāmies. Kad nāca ieskaites komisija, puiši bija uzvalkos, numuriem uz muguras, stalti gluži kā sporta deju sacensībās.”
“Skolotājs līdz matu galiem”
Tā par Rolandu Čuhalovu saka daudzi bijušie audzēkņi – tagad dažādu profesiju pārstāvji, kuriem viņa vadītās sporta stundas, basketbola treniņi un sporta nometnes mācījušas gan rūdīt stingru raksturu, gan uztvert dzīvi ar labestību un humoru. “Stingrs es biju. Tomēr bērni klausīja, no stundām nebēga un tagad atceras ar labu,” teic skolotājs.
Varbūt tādu stingru pedagogu neviens neuzdrīkstējās pat ne izjokot? “Kā nu ne,” atminoties bērnu stiķus, skolotāja acis šķelmīgi iemirdzas, un pirmais, kas ienāk prātā, ir “laupītāji” mežā. “Tovasar Ozolniekos sporta skolas basketbolistēm bija treniņnometne. Manos trenera un nometnes vadītāja pienākumos bija arī ēdiena gādāšana, un tā kādā vēlā vakarā atgriezos no Jelgavas uz sava motocikla “Jawa” ar krietnu cūkas cisku, piesietu uz aizmugures sēdekļa. Līdz skolas internātam jābrauc caur mežu, jau krietna tumsa nāk virsū, te pēkšņi abās ceļa pusēs parādās spoki baltos palagos un sauc: “Atdod cūku!”. Itin ātri jau sapratu, ka tās manas meitenes spokojas, bet pirmajā brīdī sabijos gan.”
Toreiz skolotājs tikai pasmējies, taču vēl “kriminālākam” gadījumam no šīs pašas nometnes, kā atceras toreizējā basketbola komandas dalībniece, tagad Jelgavas Domes priekšsēdētāja vietniece Irēna Škutāne, bijušas nopietnākas sekas. “Ar palagiem tiešām spokojāmies, taču vienudien mežā bijām atradušas beigtu čūsku, un abas ar draudzeni to ielikām skolotājam zem segas. Tas vairs nebija joks, un viņš mūs aizdzina no nometnes mājās. Raudāju, mamma kaunināja, braucām atvainoties. Viņš, protams, piedeva.”
Tādi, lūk, divi gandrīz līdzīgi stāsti, kas arī rāda – skolotājs mācījis, cik svarīgi ir saprast tajos atšķirīgo.
